I'm sorry for not having written in a long while, and sorry for not writing in Latvian. But at least I want to renew a little tradition of mine with some thoughts on Mikasa Ackerman's birthday. She is hated by much of fandom, undeservedly, I think. One day I will write a long article refuting the reasons for hating her. Or at least link to the many people who have already done so. Today, since there is little time left, I just want to make an appeal to all her detractors to give her a break. We all know what a hard life she had up until now, so I won't rehash. And admittedly, this past year she messed up in a big way. Mind you, she was just being herself, looking out for the people she loves. That doesn't excuse her assaulting her superior officer in the middle of a battle, but it shouldn't have surprised anyone. If anything, it was surprising to me that she finally gave in after Hange intervened. What was particularly touching was that logical arguments did mot move her. She is consistently quite rational, except when the people she loves are in danger. But she was moved by Hange's empathy when Hange reminded her of all the people she had lost over the years. I think that says a lot about Mikasa, and maybe her cold exterior is finally beginning to soften just a little bit, after everything she has experienced. She has always had a soft heart, wanting to protect everyone. And while her extreme commitment to Eren is quite selfish, I have tried to explain show in a previous post that there are actually many examples where she has been sensitive and responsive to the needs of others, even strangers. It seems like she instinctively hardened her heart and limited her empathy after all the punishment, particularly her heart had taken. But it's there, and comes out when it can. At least so it seems to me. It's too much to hope that the upcoming year will be easy or pleasant, but let's hope that she is able to find peace. And I apologize for the vagueness, but I wanted to try to say what I had to say without giving away very much.
0 Comments
Ja Dievs ir labs un visvarens, kāpēc eksistē ļaunums? Kāpēc Dievs atļauj ciešanas? Šie jautājumi ir liels izaicinājums gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem. Angļu filozofs Džons Stjuarts Mils (John Stewart Mill) ir teicis, ka Dievs nevar būt vienlaikus visu zinošs, visvarens, un labestīgs. Būdams visu zinošs, Dievs zinātu par ļaunumu, būdams visvarens, Viņš varētu to novērst, un būdams labestīgs, Viņš gribētu to novērst. Ko atbildēt uz šādu argumentu? Svētais Augustīns no Hiponas atbildēja tā: Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma. Augustīns precizē, ka Dievs atļauj ļaunumu, bet to nedz rada, nedz izdara. Kā tas var būt, ja Dievs ir visa radītājs? Viss, ko Dievs rada, ir labs. Bet ļaunuma būtība ir labuma trūkums. Piemēram, redze ir laba lieta. Lai redzētu, bez gaismas mums ir vajadzīgas daudzas lietas: radzene, lēca, vairāki muskuļi, tīklene, redzes nervs, smadzenes, u.c. Nopietns trūkums vienā acs daļā var novest līdz daļējam vai pilnīgam aklumam. Bet aklums neeksistē kā tāds, bet tikai kā kādas spējas trūkums. (Protams, ar šo negribu liegt, ka aklam cilvēkam aklums ir ļoti reāls un sāpīgs, tikai, ka akluma būtība ir trūkums, nevis kaut kas konkrēts, kas tika radīts). Līdzīgi, ēdiens ir labs, bet bads nav nekas (burtiski), pat ja bada iemesli varētu būt konkrētas būtnes, kā kāds kaitēklis, sienāzis, vai kas tam līdzīgs. Sienāzis pats par sevi ir labs, kā būtne un Dieva radība, bet ja dabiskais līdzsvars ir sarauts un sienāžu ir pārāk daudz, tas varētu izraisīt reālās problēmas cilvēkiem. Tomēr paliek jautājums, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu? Kāpēc Dievs atļauj trūcīgumu, slimības un citas kaites? Kāds labums var iznākt no tā? Runājot par slimībām un trūcīgumu, uzreiz nāk prātā Māte Terēze no Kalkutas un viņas žēlsirdības misionāres. Viņa ir spilgts tuvākmīlestības piemērs un ir iedvesmojusi neskaitāmus cilvēkus sekot viņas piemēram kalpot citiem žēlsirdības darbos. Kā viņa būtu rādījusi tādu mīlestību bez slimajiem un trūcīgajiem? Ļoti bieži grūtības mūsu vai tuvu cilvēku dzīvē mudina mūs atrast sevī spēku vai labas īpašības, lai veiktu pat varonīgus darbus vai nopietnas pārmaiņas savā dzīvē. Dažreiz varam pat saprast, ka zināmas grūtības vai ciešanas mūsu dzīvē mums nāk par labu un ļauj mums augt. Protams, bieži mēs to nesaprotam. Tādā gadījumā var palīdzēt domāt par tēvu, kura mazajam dēlam var būt nepieciešama sāpīga operācija. Dēls nevar saprast, kāpēc viņa tēvs atļauj ārstam viņam izraisīt tādas sāpes, un tēvam ļoti sāp, ka viņš to nespēj paskaidrot, tomēr tēvs rīkojās dēla labā. Līdzīgi Dievs zina ne tikai mūsu situāciju tagad, bet arī pagātni un nākotni līdz pat vissīkākajam notikumam, bet manas zināšanas ir ļoti ierobežotas. Tātad nebūtu sapratīgi sagaidīt, ka es sapratīšu visus Dieva plānus. Slimību un tam līdzīgas lietas uzskata par ļaunumu tādēļ, ka izraisa ciešanas, bet vislielākais ļaunums ir cilvēku rīcības rezultāts. Domāsim par dažādu veidu vardarbību, netaisnīgumu un neuzticību, kas ir morālais ļaunums. Morālais ļaunums ir iespējams, jo cilvēks ir brīvs. Vai būtu labāk, ja cilvēks nav brīvs? Varbūt nebūtu kara un neuzticības, bet arī nebūtu mīlestības, jo bez brīvības nav mīlestības. Kad ciešanas ir ļoti lielas, visas iepriekš minētās idejas varētu šķiet ļoti teorētiskas un nepārliecinošas. Kā man tas palīdz, ka pasaule ir kaut kādā ziņā "labāka", kad pašam jācieš netaisnīgums, vai kad mīļais cilvēks man tiek atņemts? Vai Dievs nevarēja atrast citu risinājumu? Mēs nevaram zināt, vai kāds cits risinājums būtu iespējams Dievam, bet kristietība māca, ko Dievs darīja: Dievs pats kļuva cilvēks un cieta netaisnīgu nāvi krustā cilvēku rokās. Jēzus, pats būdams nevainīgs, uz sevi ņēma visas cilvēces grēkus. Naidam Jēzus liek pretī mīlestību un vienlaikus ir blakus katram cilvēkam, kas cieš, zinot kā tas ir, ciest bez vainas. Un kurš no mums ir bez vainas? Dievs mums dāvināja iespēju mīlēt, kas bija nešķirams no iespējas ienīst, bet Dievs pats cieta kopā ar mums mūsu naida rezultātā. Bet Dieva mīlestība, būdama bezgalīga, pārvarēja visu naidu un ļaunumu, kas ir pasaulē. Dievs nav vienaldzīgs ļaunuma priekšā, bet solidarizējas ar mums, ciešot ļaunuma rezultātus. Ar savu bezgalīgo mīlestību un varu dāvināt mūžīgu dzīvi, Viņš pārveido ciešanas mīlestībā. Tā nav vienkārša atbilde ļaunuma eksistencei, bet šai atbildei piemīt visa nopietnība, kas izriet no Dieva līdzdalības mūsu ciešanās līdz pat nāvei. Starp citu, interesantas pārdomas par šo tematu ir atrodamas šeit angļu valodā un šeit vācu valodā. Papildinājums 25.03.2016: Īsumā: Brīvība ietver iespēju izdarīt ļaunumu, izraisīt ciešanas. Tomēr brīvība ir nepieciešama, lai mīlētu. Ņemot vērā dēļ brīvības ļaunprātīgas izmantošanās pasaulē esošo ļaunumu, Dievs pats cieš ļaunuma rezultātus, bet brīvprātīgi, aiz mīlestības, jo mīlestības visdrošākais pierādījums ir gatavība ciest. Tādā veidā, Dievs pārveido ļaunumu no iekšpuses. Ļaunums ir liels, bet Dieva mīlestība ir bezgalība. Domāju, ka katrs cilvēks ir piedzīvojis mēģinājumu pārvārēt ļaunumu ar mīlestību (piemēram vecāki, kas audzina bērnu, kas neuzvedas labi vienmēr), bet mūsu mīlestība spēj tikai daļēji uzvarēt ļaunumu. Vajadzīga bezgalīga mīlestība, ko Dievs ir radījis krustā. Kāpēc ciešanas un ļaunums tomēr turpina? Turpina, jo cilvēki turpina brīvi, bet mūsu ciešanas varam tagad apvienot ar Jēzus ciešanām krustā, kas viņiem dod nozīmi un jēgu, jo tagad piedalās uzvarā pret ļaunumu. Tikai tādā veidā var saprast ciešanās jēgu. Šis ir 3.ieraksts sērijā. Pirmais bija par to, kas ir Dievs un otrais par Dievu, kā nepieciešamu realitāti.
Š.g. 11.februārī bija vēsturiska diena fizikā: paziņots par gravitācijas viļņu atklāšanu 2015.g. 14.septembrī. To darīja LIGO eksperiments. Daudz jau rakstīts, bet tomēr, man jāpiemin šeit. Varbūt izdosies šis tas paskaidrot, vai vismaz pašam saprast labāk:) Oficiālais raksts par rezultātu atrodams šeit. Cenšos to paskaidrot.
Lai saprastu gravitācijas viļņus, vispirms ir jāsaprot Einšteina vispārīgā relativitātes teorija no 1915.g., kas piedāvāja pavisam jauno skaidrojumu gravitācijai. Līdz tam brīdim, gravitāciju skaidroja Ņūtona likums, pēc kura gravitācija bija pievilkšanas spēks starp diviem ķermeņiem. Einšteins piedāvāja skaidrot gravitāciju ar ģeometriju. Pēc Einšteina, ķermeni vienmēr seko īsākajam ceļam starp diviem punktiem, bet tas nenotiek 3-dimensionālā telpā, bet 4-dimensionāla laiktelpa (3 telpiskas dimensijas + laiks), kuru ķermeņu masa izliec. Šodien 10.februārī ir Mikasas (Mikasa Ackerman ミカサ・アッカーマン) dzimšanas diena, tā kā turpināšu iesākto tradīciju rakstīt īsu bloga ierakstu par saviem mīļākajiem personāžiem no mangas Šingeki no Kjodžin (Shingeki no Kyojin). Mēģināšu rakstīt pietiekoši vispārīgi, lai neatklātu informāciju par notikumiem pēc 9.mangas sējuma, bet protams pastāv spoileru risks. Daudz ir rakstīts pret un par Mikasu, tā kā mēģināšu pievērst uzmanību tikai vienam aspektam. Jau divas reizes Mikasa saskārās ar šķietami neizbēgamo nāvi. Kāda bija viņas reakcija? Bailes? Dusmas? Ne vienu ne otru. Viņa pateicās par to, ka viņai esot bijusi laba dzīve vai pateicas, par labiem darbiem, ko viņai izdarīja. Tas ir interesanti, jo pat nežēlīgajā SnK pasaulē, Mikasas dzīve nebija īpaši viegla, un viņa cietusi lielus zaudējumus. Tomēr, viņas slavenākais teikums ir “Pasaule ir nežēlīga...bet arī ļoti skaista.” Kalna sprediķī Jēzus teica “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu.” SnK pasaulē īsti nerunā par Dievu, tā kā nevar īsti runāt par to, vai kāda personāža redz vai neredz Dievu. Tomēr, gribu domāt, ka Mikasai piemīt nepieciešamā attieksme, lai skatītos Dievu, jo viņa spēj saskatīt labo un skaisto, pat apokaliptiskajā pasaulē, un Dievs ir pats labais un pats skaistums. Pagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:
Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.
Š.g. 19.janvārī mums bija divi viesi, Velta Puriņa un Ainārs Ašaks, kas stāstīja par savām atmiņām no barikāžu dienām pirms 25 gadiem, kā arī par saspringtajām dienām 1991.g. augustā, kad notika pučs Maskavā. Viņu prezentācija bija ļoti iespaidīga vispirms tādēļ, kā abi divi bija personiski piedalījušies, attiecīgi, kā televīzijas žurnāliste un videooperatoru. Es neatļaušos pārstāstīt, visu, ko viņi stāstīja, jo mana atmiņa nav pietiekoši laba, bet man bija divi galveni iespaidi. Vispirms, kaut arī diemžēl daži cilvēki gāja bojā, es brīnos ka nenotika lielākā asinsizliešana. Sen jau biju pārliecināts, ka tas ir brīnums, pateicoties Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Otrais iespaids, kas ir saistīts, ir tas, ka tas rezultāts varētu būt daudz vardarbīgāks vai šausmīgāks, ja kaut viens cilvēks būtu rīkojies citādi. Kaut kā katrs cilvēks darīja tieši tas, kas bija vajadzīgs. Dažiem tas prasīja liela drosme, citiem lielā atturība, lai izvairītos no vardarbības ļoti saspringtajos situācijās. Tas, ka katrs cilvēks rīkojās "pareizi", man liekas rada uz noslēpumu, ka katrs cilvēks ir brīvs un atbildīgs, un tomēr, Dieva apredzība vada vēsturi, respektējot katra cilvēku brīvību, bet palīdzot, kur nepieciešams.
Vakara (15.janvārī) bija Historijas Raisas (Historia Reiss, ヒストリア・レイス) dzimšanas diena, un domājot par viņās lomu Šingeki no Kjodžin, man nāca prata nodoma taisnīgums un tas, ko teica Platons par taisnīgo cilvēku. Kā parasti, nelasiet tālāk, ja vēlāties paši skatīties SnK epizodes pēc pirmās sezonas vai lasīt tālāk par 34.nodaļu. Historija Raisa piederēja karaliskajai ģimenei, bet viņas identitāte tika slēpta tādēļ, kā bija Roda Raisa ārlaulības meita, un viņš arī izvairījās no attiecībām ar savu meitu. Sākumā, lasītājs viņu pazīst, kā Krista Lenca. Viņa ir ārkārtīga labsirdība un izpalīdzīga, kaut arī tiek apgalvots, ka viņa dara labo tikai tādēļ, ka viņa meklē citu cilvēku apstiprinājumu, kas viņai vajadzīgs, jo sakarā ar vecāku uzvedību pret viņu (viņu ignorēja), viņa jūtās ka traucēklis citiem, un vēlās tikai būt noderīgam. Tādēļ, kad atklājās viņas patiesā identitāte, viņa jūtas tukša un nedroša. Bet kritiskā brīdī, viņa pieņem svarīgu lēmumu, palikt uzticīgai savam komandas biedram un draugam Erenam, pat ja viņa ar to kļūstu par "cilvēces ienaidnieku", vismaz tā viņa redz situāciju, pamatojoties uz viņas tēva stāstīto, kas viņu ļoti mulsināja (un lasītāju arī). Mani tas ļoti atgādināja Platona diskusiju par taisnīgo cilvēku no grāmatas Valsts (II.361e-362a), kur Glaukons apraksta patiesi taisnīgo cilvēku un viņa likteni šādi: Iepriekšējais ieraksts bija par to, ka Dievs pēc kristietības sapratnes nav augstākā būtne, bet pati esme (ipsum esse subsistens Latīņu valodā). Bet vai tāds tiešam eksistē? Katoļu baznīca māca, ka Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām. -- Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 36 Iespējamu ceļu ir daudz, un starp viņiem ļoti pazīstami ir Sv. Akvīnas Toma tā saukti 5 ceļi (quinque viae), kurus viņš skicē savas grāmatas Summa Teologica I.daļā, 2.jautājumā, 3.artikulā. Mums nav garantijas, ka šī "ceļi" ir pareizi vai pārliecinoši, bet jebkurā gadījumā ir interesanti. Domāju, ka ir vērts apskatīt trešo ceļu, kas ir saistīts ar lietu nosacītību (contingentia), tas ir, ka var eksistēt bet var arī neeksistēt. Tādēļ ir vajadzīgs skaidrojums, kāpēc eksistē, ja mēs to redzam. Tāpēc mēs arī jautājām: Kāpēc šeit ir netīra kafijas tase? To atstāja X, jo viņš ir izklaidīgs. Kāpēc esmu slims? Man ir vīruss. Utt. To mēs varam darīt ar katru realitāti: meklēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, jo varētu būt arī citādi. Tas arī ir zinātnes pamats. Un sanāk, ka katra lieta, ko zinām, ir nosacīta. Es esmu, bet varētu arī nebūt, ja mani vecāki nebūtu satikušies. Tā pat ar visu visumu. Vai tam ir jābūt? Liekas, ka nē. Tādēļ, mums ir jāatrod iemeslu, kāpēc visums ir. Tātad, līdz šim:
Mani vecāki nesen man sūtīja DVD "Dieva noslēpums" (The Mystery of God), kas man likās ļoti interesants. Ir sešas lekcijas, un pirmā ceļ jautājumu: Kad runājām par Dievu, par ko īsti runājām. Bieži biju domājis, ka tas ir acīmredzams. Bet lekcija man lika saprast, ka bieži ateisti un ticīgi sāk diskutēt par Dievu, bet katrs runā par citu dievu, vai vismaz par citu ideju par Dievu. Tipisko priekšstatu par Dievu atradu vārdnīcā: Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība. Bet pēc kristīgas teoloģijas, Dievs nav īsti būtne. Dievs radīja visas būtnes un viņus uztur esmē. Lai saprastu, kas ir Dievs, Sv. Akvīnas Toms, pamatojoties uz Dieva vārdiem Mozum "Es esmu tas, kas esmu" (Izc. 3, 13-15) un Aristoteļa filozofijas principiem, izmantoja nosaukumu Latīņu valodā ipsum esse subsistens, ko var apmēram tulkot "pati pastāvējošā esme". Kā to saprast? Svētais Kenterberijas Anselms teica, ka Dievs esot id quo nihil maius cogitari possit, t.i., tas, lielāko par ko, nevar domāt. Un tas nav tas pats, kā lielākā būtne. Piemēram, pieņemsim, ka lielākā būtne ir sengrieķu dievu valdnieks Zevs. Mēs varam domāt, Zevs + visums > Zevs. Tātad Zevs nepilda Anselma definīciju. Bet ipsum esse subsistens + visums nav lielāks par ipsum esse, jo visumam ir esme tikai pateicoties ipsum esse subsistens, pateicoties Dievam, kurš, mēs varētu teikt (kaut arī nekad nav īsti precīzi runāt par Dievu ar mūsu valodu) "domā" visumu, kas tādēļ eksistē, un citādi neeksistētu. Tādēļ domāt par visumu atsevišķi no Dieva tā pat nav jēdzīgi. Tātad Dievs+visums nav lielāks par Dievu.
Šodien Baznīca svin Svēto nevainīgo bērniņu svētkus, kas atgādina diezgan skumju notikumu nedaudz pēc Jēzus dzimšanas, kad ķēniņš Hērods sūtīja savus karavīrus nogalināt Betlēmes bērniņus, kas bija jaunāki par 2 gadiem. Iemesls bija viņa bailes no Jēzus, jaundzimušais Jūdu Ķēniņš. Taču Jēzus nebija Betlēmē, jo viņa ģimene aizbēga uz Ēģipti - arī tolaik bija bēgli. (Viss aprakstīts Matēja evaņģēlija 2.nodaļā.) Neskatoties uz bēdīgiem notikumiem, tiek uzskatīts, ka tie bērniņi bija mocekļi, kas liecināja par pestītāju, un tādēļ ir debesīs. Bet arī ir diena, kad piemin visus nevainīgus, kas ir cietuši un cieš ari mūsdienās. Starp viņiem noteikti ir bērni, kas pašlaik cieš no daudziem kariem, kas notiek pasaulē. Un arī bērniņi, kas klusumā tiek nonāvēti savas mātes klēpī arī šķietami mierīgās sabiedrībās. Neskatoties uz iemesliem un nodomiem, kas abos gadījumos ir bieži saistīts ar smagām situācijām, tomēr ir tā, ka cilvēki ar varu pieņem lēmumu, kura dēļ nomirst cilvēki bez varas. Tā ir veca dziesma. Tādu situāciju saucām par džungļu likumu un tā rodas, kad cilvēku kopdzīvē civilizācijā ir dziļi ievainotā.
|
Florians
|