Tumšais bruņinieks

Pagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:

• Pārliecība, ka cilvēkā piemīt tieksmi izdarīt labo. Džokers ir pārliecināts, ka cilvēki vienmēr rīkosies aiz egoismam, sevišķi kad stājās pretī nāvei. Viņš izgudro spēli, cietumnieku dilemmas variantu, tikai vēl neizdevīgāk sadarbībai, lai pierādītu savu teoriju. Betmens savukārt ir pārliecināts, ka cilvēki zina, kas ir pareizi, un var atrast drosmi taisnīgi rīkoties. Filmas atbilde varbūt nav viennozīmīga, jo tiek skaidri parādīts, kā ļaunums spēj cilvēkus sapīties savos taustekļos un bezcerībā. Tomēr, visizšķirošākajā brīdī, filma atbalsta optimistisko redzējumu. 
  
• Tajā pašā kontekstā, demonstrēšana, ka sirdsapziņa stāv virs demokrātijas, t.i., ka demokrātisks lēmums nevar pretendēt radīt morāli.
• Ilustrācija Platona teorijai (par ko jau stāstīju šeit), ka pārbaudījums patiesi taisnīgajam cilvēkam būs tas, ka viņu uzskatīs par ļauno un viņu vājās (sk. Platona Valsts II.362a), 3. Džokers izveido situācijas, kas piedzina Betmenu tādā situācijā, stāstot cilvēkiem, ka terors beigsies tikai tad, kad Betmens sevi atklāj. Tā rezultātā pat Betmens vienā brīdī sevi uzskata par vainīgo Džokera upuru nāvēs. (Varbūt viņš arī piedzīvo tādu dark night, kas izklausās tā pat kā filmas nosaukumu Dark Knight, un ar ko Sv. Jānis no Krusta aprakstīja tādu garīgo krīzi, kad cilvēkam liekas, ka pat Dievs viņu pametis.)
  
• Arguments par Platona ideju, ka ir vajadzīgs cildenais melis, lai nodrošinātu mieru un vienotību sabiedrībā.
  

Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.

Filmas beigās, policists Gordons uztraucas par to, ka pilsētas iedzīvotāji kritis izmisumā, kad uzzinās patiesību par Harvija Denta pārvēršanu Divsejos. Tautas priekšā viņam vienmēr bijis tāds no ļaunā neskartais tēls, un, zinot ka viņš beigās arī padevās ļaunumam varētu izraisīt vispārīgu cinismu. Tādēļ, Betmens iesaka Gordonam nestāstīt cilvēkiem par Denta/Divseju ļaunajiem darbiem, bet pasludināt viņu par varoni un dēvēt Betmenu par nelieti. Tādā rīcība atgādina Sokrāta diskursu par cildeno meli Platona grāmatā Valsts (III.414e-15c). Sokrāts piedāvā izdomāt mītu par valdnieka rāšanos, kas mudinās ļaudīm būt paklausīgam un kalpot valstij. Tas lika filozofam Leo Strausam (Leo Strauss) domāt par to, vai vispār politiķi spēj vienmēr būt pilnīgi atklātām, tas ir, vai nav nepieciešams veidot mītus, lai nodrošinātu tautas mieru un vienotību. (Leo Strauss nedomāja, ka valsts modeli, ko piedāvā Platons savā grāmatā Valsts ir domāts ka priekšlikums īstai sabiedrībai, bet tikai par teorētisku modeli, kas ilustrēs vairākas spriedzes vai pretrunas, kas atrodamas reālās sabiedrībās.) Tā ideja vispirms liekas šokējoša, bet Betmena filma rāda, kāpēc kāds varētu nonākt pie tā. Strauss mudināja domāt par to, vai cilvēki ir gatavi saskarties ar tādām "nāvīgām patiesībām" (Nīčes vārdos). Betmena filmā parāda uz tādu pazīstamu lietu, ka redzēt sabiedrības dziļo korupciju bieži arī korumpē cilvēkus, jo viņi zaudē cerību, ka rīkoties godīgam ir jēdzīgi un beidzās cinismā un egoismā. Tā ir reālas briesmas. 

Tomēr man nepatīk domā, ka meli var risināt problēmu, pat ja nodoms ir labs. Jēzus teica, "patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8,32). Vai tad tā nav? Man liekas, ka patiesība, ko Jēzus sludināja tiešam spēj atbrīvot, jo Jēzus, Dievs ir patiesība un vienlaikus arī mīlestība, un mīlestība pret grēcīgu cilvēci izpaužas žēlsirdībā. Tad Denta vājībām būtu piedošana. Tauta varētu saprast, cik vājš ir cilvēks, cik viegli viņam krist grēkā, bet ka Dievam ir pēdējais vārds, un Dievs ir žēlsirdīgs.

Tajā sakarā Jozefs Racingers kādā esejā atgādināja Grieķu mītu par Orestu, kas noslepkavoju savu māti, domādams, ka pildot dievu gribu, bet pēc tam ir spiests bēgt no Erīnijam, kas izpilda sirdsapziņas spriedumu par nodarīto. Viņš beigās nonāk tiesā, kur Atēnas akmens viņu atbrīvo. Šis Grieķu mīts izsaka cilvēces ilgas pēc patiesības pēc kuras ir tomēr vieta žēlsirdībai un piedošanai, bez kura patiesība cilvēkam būtu neizturama. Bet vai tad kristietība ir tikai mīts? Dž. R. R. Tolkīns uzskatīja, ka kristietība ir mīts, kurā piepildās visas ilgas, kuras izšaudījušas cilvēces mīti, bet piepildās tāpēc, ka kristietība ir patiesa. 

(Starp citu, Racingera eseja, kuru minēju, ir viena no labākajām esejām, ko vispār esmu lasījis savā mūžā. Temats ir sirdsapziņa un patiesību. Diskusija par Oresta mītu ir pašās beigās. Tekstu angļu valodā var atrast šeit.)