Pagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:

• Pārliecība, ka cilvēkā piemīt tieksmi izdarīt labo. Džokers ir pārliecināts, ka cilvēki vienmēr rīkosies aiz egoismam, sevišķi kad stājās pretī nāvei. Viņš izgudro spēli, cietumnieku dilemmas variantu, tikai vēl neizdevīgāk sadarbībai, lai pierādītu savu teoriju. Betmens savukārt ir pārliecināts, ka cilvēki zina, kas ir pareizi, un var atrast drosmi taisnīgi rīkoties. Filmas atbilde varbūt nav viennozīmīga, jo tiek skaidri parādīts, kā ļaunums spēj cilvēkus sapīties savos taustekļos un bezcerībā. Tomēr, visizšķirošākajā brīdī, filma atbalsta optimistisko redzējumu. 
  
• Tajā pašā kontekstā, demonstrēšana, ka sirdsapziņa stāv virs demokrātijas, t.i., ka demokrātisks lēmums nevar pretendēt radīt morāli.
• Ilustrācija Platona teorijai (par ko jau stāstīju šeit), ka pārbaudījums patiesi taisnīgajam cilvēkam būs tas, ka viņu uzskatīs par ļauno un viņu vājās (sk. Platona Valsts II.362a), 3. Džokers izveido situācijas, kas piedzina Betmenu tādā situācijā, stāstot cilvēkiem, ka terors beigsies tikai tad, kad Betmens sevi atklāj. Tā rezultātā pat Betmens vienā brīdī sevi uzskata par vainīgo Džokera upuru nāvēs. (Varbūt viņš arī piedzīvo tādu dark night, kas izklausās tā pat kā filmas nosaukumu Dark Knight, un ar ko Sv. Jānis no Krusta aprakstīja tādu garīgo krīzi, kad cilvēkam liekas, ka pat Dievs viņu pametis.)
  
• Arguments par Platona ideju, ka ir vajadzīgs cildenais melis, lai nodrošinātu mieru un vienotību sabiedrībā.
  

Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.

Novembra sākumā skatījāmies šeit vienu BBC seriāla Dr. Who epizodi “Nogalini mēnesi” (Kill the moon), kas man diezgan iespaidoja. Šis seriāls, kas jau eksistē kopš 1963.g. dažādos variantos, ir diezgan īpatnējs. Galvenais varonis, Doktors, ir citplanētietis, kuram ir inteliģents aparāts – TARDIS -, angļu policijas kabīnes veidā, kas spēj ceļot pa laiku, un to dara bieži neparedzamā veidā. Uz šī radoša (vai īpatnēja) fona, šī epizode piedāvāja vēl īpatnējāko sižetu. Kopā ar kompanjonu, skolotāja Klāru (Džena Kolmane), un viņas 15.gadīgo skolnieci Kortneja (Elisa Džordža) Doktors (Pīters Kapaldijs) ceļo uz 2049.g. Kad izej no TARDIS viņi nonāk mēnesī un satiek 3 astronautus no zemes, kas ceļoja uz mēnesi ar kodolbumbām, jo mēnesi bija pieņēmis svaru, kas apdraud zemi ar lielāku gravitācijas spēku un ar to saistītām parādībām. Doktors izpēte situāciju un atklāj, ka mēness nav vienkāršs pavadonis, bet milzīga ola, kurā miljonu gadu gaitā ir audzis milzīgs kosmosa pūķis. Viņš attēlo pūķi ar tehnoloģiju, kur bija atstājuši kalnraci uz mēneša un izsauc:

Nesen skatījāmies divas ļoti atšķirīgas filmas, "Endera spēle" (Ender's Game) un "Apsolītā zeme" (Promised Land), kas tomēr abas liek domāt par veidu, kā sasniedzam rezultātus. Man lika domāt, jo mēs dzīvojām ļoti tehniskā sabiedrība, kur rezultāti ir ļoti svarīgi, dažreiz, šķiet, ka vienīgais, kas ir svarīgs. Pats arī strādāju pie kosmosa balona izstrādes, kur mums bija viena iespēja veikt eksperimentu ar balona instrumentu. Tādēļ vai tas strādā, vai nē mums bija ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ arī mēdzu ļoti uztraukties par sava darba rezultātiem. (Nelasiet tālāk, ja domājat skatīties tās filmas un negribat zināt svarīgu informāciju par filmām!)