Šodien lasīju šokējošu ziņu. Īsumā, tur bija pāris, kas taisīja līgumu ar citu sieviete (surogātmāte) viņiem dzemdēt bērnu. Tika implantēti divi embriji un viens veidoja dvīņus: sanāk trīs bērniņi surogātmātes klēpī - divas puikas un viena meitene. Pāris, kas bija pasūtījis pavēleja surogātmātei abortēt vienu no trim (meiteni), bet surogātmāte to negrib darīt (vairāk var lasīt šeit). Jaunākais šoks bija ideja, ka mūsu sabiedrība var veidot šādu teikumu:

jādomā nedaudz, kur esam nonākuši kā sabiedrība (runāju par rietumu sabiedrību kopumā - šis gadījums notiek ASV), ja kāds cilvēks var veidot tādu teikumu bez šoka un riebuma, it kā bērns būtu prece. 

Interesanti, ka pirmā raksta autors teica, ka pretlīdzeklis tādai attieksmei ir medijos un sabiedrībā plaši nosodīta un izsmieta Katoļu baznīcas neatlaidība uzskatīt seksu un dzemdēšanu ka neatņemami saistītas, neskatoties uz visām mūsdienas tehnoloģiskām iespējām.  Bet mūsu modernā attieksme reducēt jebkuru dzīves sfēru uz tehnoloģisku optimizācijas problēmu, ved tieši pie šādām briesmām, kur cilvēki tiek izmantoti kā objekti. Tātad iesaku uzdrošināties būt nedaudz dumpiniekam sabiedrībā -- doties "ārpus mūrim" -- un ieinteresēties par to, kas rakstīts Katoļu baznīcas katehismā par laulību un tās cildenu mērķi (īpaši 1602-1620, 1643-1652). Varbūt kāds tur atradīs pārsteidzoši skaistas idejas.  (Tur ir vēl daudz vairāk un droši vien pat iedvesmojošāk rakstīts citur, bet katehisms ir labs sākums.)

Pāvests francisks ir sludinājis Žēlsirdības gadu, kas sāksies šodien. Katoļu baznīca tradicionāli uzskaita 7 žēlsirdības darbus tuvākā miesai un 7 tuvākā dvēselei (sk. Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 2447). Pāvests Francisks ļoti bieži mudina cilvēkus izdarīt žēlsirdības darbus. Man tas mudināja meklēt piemērus Šingeki no Kjodžin mangā un animē. Ceru, ka tā nav tikai muļķība - man bija dziļāka domā par to. Lasiet līdz beigām, un tad Jūs varēsiet mani izsmiet.

Erens palīdz Historiai nest ēdienu bāreņiem.

Krista piedāvā ūdens (un maizi) Sašai, pēc tam, kad Saša bija izpildījusi sodu par kartupeļa ēšanu un noģība aiz izsalkuma un slāpēm.

Nesen skatījāmies divas ļoti atšķirīgas filmas, "Endera spēle" (Ender's Game) un "Apsolītā zeme" (Promised Land), kas tomēr abas liek domāt par veidu, kā sasniedzam rezultātus. Man lika domāt, jo mēs dzīvojām ļoti tehniskā sabiedrība, kur rezultāti ir ļoti svarīgi, dažreiz, šķiet, ka vienīgais, kas ir svarīgs. Pats arī strādāju pie kosmosa balona izstrādes, kur mums bija viena iespēja veikt eksperimentu ar balona instrumentu. Tādēļ vai tas strādā, vai nē mums bija ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ arī mēdzu ļoti uztraukties par sava darba rezultātiem. (Nelasiet tālāk, ja domājat skatīties tās filmas un negribat zināt svarīgu informāciju par filmām!)