Pagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:
Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.
1 Comment
Novembra sākumā skatījāmies šeit vienu BBC seriāla Dr. Who epizodi “Nogalini mēnesi” (Kill the moon), kas man diezgan iespaidoja. Šis seriāls, kas jau eksistē kopš 1963.g. dažādos variantos, ir diezgan īpatnējs. Galvenais varonis, Doktors, ir citplanētietis, kuram ir inteliģents aparāts – TARDIS -, angļu policijas kabīnes veidā, kas spēj ceļot pa laiku, un to dara bieži neparedzamā veidā. Uz šī radoša (vai īpatnēja) fona, šī epizode piedāvāja vēl īpatnējāko sižetu. Kopā ar kompanjonu, skolotāja Klāru (Džena Kolmane), un viņas 15.gadīgo skolnieci Kortneja (Elisa Džordža) Doktors (Pīters Kapaldijs) ceļo uz 2049.g. Kad izej no TARDIS viņi nonāk mēnesī un satiek 3 astronautus no zemes, kas ceļoja uz mēnesi ar kodolbumbām, jo mēnesi bija pieņēmis svaru, kas apdraud zemi ar lielāku gravitācijas spēku un ar to saistītām parādībām. Doktors izpēte situāciju un atklāj, ka mēness nav vienkāršs pavadonis, bet milzīga ola, kurā miljonu gadu gaitā ir audzis milzīgs kosmosa pūķis. Viņš attēlo pūķi ar tehnoloģiju, kur bija atstājuši kalnraci uz mēneša un izsauc: “Man liekas, ka tas ir unikāls....man liekas, ka tas ir skaists!” Nesen runājām par liberālas, plurālistiskas un sekulāras sabiedrības pamatiem, un protams, uzreiz rodas jautājums: valstij ir jāīsteno kaut kādā minimālā kārtībā, bet dažreiz rodas konflikts ar indivīdiem, kuru vērtības tiek aizskartās. Kā risināt šādus konfliktus? Cik tālu valsts drīkst iet, lai ieviestu nepieciešamo kārtību mierīgai kopdzīvei? Cik tālu indivīds var iet, lai īstenotu savas vērtības? Kad ir pieļaujams, ka valsts izmanto varu? Kad ir pieļaujams, ka pilsonis nepakļaujas likumiem? Šis temats ir ļoti aktuāls, un nevēlos izvairīties no aktuāliem jautājumiem, bet tomēr iesaku uzsākt diskusiju ar piemēru no literatūras: Sofokla luga "Antigone".
Antigones pilsētā Thebēs ir noticis pilsoņu karš, kurā viens no viņas brāļiem, Polyneices, ir uzbrucis pilsētu ar sveša karaspēka palīdzību un nomiris. Pēc kara, karalis Creon aizliedz apglabāt Polyneica līķi, viņu uzskatīdams kā nodevējs, kas vairs nepieder pilētai. Bet Antigone uzskata, ka Dieva likums pavēl visus mirušos apglabāt, jo vairāk ģimeņu locekļus. Antigones lugas sākumā tā skaidro savu situāciju savai māsai Ismenei: |
Florians
|