Ja Dievs ir labs un visvarens, kāpēc eksistē ļaunums? Kāpēc Dievs atļauj ciešanas? Šie jautājumi ir liels izaicinājums gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem. Angļu filozofs Džons Stjuarts Mils (John Stewart Mill) ir teicis, ka Dievs nevar būt vienlaikus visu zinošs, visvarens, un labestīgs. Būdams visu zinošs, Dievs zinātu par ļaunumu, būdams visvarens, Viņš varētu to novērst, un būdams labestīgs, Viņš gribētu to novērst. Ko atbildēt uz šādu argumentu? Svētais Augustīns no Hiponas atbildēja tā: Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma. Augustīns precizē, ka Dievs atļauj ļaunumu, bet to nedz rada, nedz izdara. Kā tas var būt, ja Dievs ir visa radītājs? Viss, ko Dievs rada, ir labs. Bet ļaunuma būtība ir labuma trūkums. Piemēram, redze ir laba lieta. Lai redzētu, bez gaismas mums ir vajadzīgas daudzas lietas: radzene, lēca, vairāki muskuļi, tīklene, redzes nervs, smadzenes, u.c. Nopietns trūkums vienā acs daļā var novest līdz daļējam vai pilnīgam aklumam. Bet aklums neeksistē kā tāds, bet tikai kā kādas spējas trūkums. (Protams, ar šo negribu liegt, ka aklam cilvēkam aklums ir ļoti reāls un sāpīgs, tikai, ka akluma būtība ir trūkums, nevis kaut kas konkrēts, kas tika radīts). Līdzīgi, ēdiens ir labs, bet bads nav nekas (burtiski), pat ja bada iemesli varētu būt konkrētas būtnes, kā kāds kaitēklis, sienāzis, vai kas tam līdzīgs. Sienāzis pats par sevi ir labs, kā būtne un Dieva radība, bet ja dabiskais līdzsvars ir sarauts un sienāžu ir pārāk daudz, tas varētu izraisīt reālās problēmas cilvēkiem. Tomēr paliek jautājums, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu? Kāpēc Dievs atļauj trūcīgumu, slimības un citas kaites? Kāds labums var iznākt no tā? Runājot par slimībām un trūcīgumu, uzreiz nāk prātā Māte Terēze no Kalkutas un viņas žēlsirdības misionāres. Viņa ir spilgts tuvākmīlestības piemērs un ir iedvesmojusi neskaitāmus cilvēkus sekot viņas piemēram kalpot citiem žēlsirdības darbos. Kā viņa būtu rādījusi tādu mīlestību bez slimajiem un trūcīgajiem? Ļoti bieži grūtības mūsu vai tuvu cilvēku dzīvē mudina mūs atrast sevī spēku vai labas īpašības, lai veiktu pat varonīgus darbus vai nopietnas pārmaiņas savā dzīvē. Dažreiz varam pat saprast, ka zināmas grūtības vai ciešanas mūsu dzīvē mums nāk par labu un ļauj mums augt. Protams, bieži mēs to nesaprotam. Tādā gadījumā var palīdzēt domāt par tēvu, kura mazajam dēlam var būt nepieciešama sāpīga operācija. Dēls nevar saprast, kāpēc viņa tēvs atļauj ārstam viņam izraisīt tādas sāpes, un tēvam ļoti sāp, ka viņš to nespēj paskaidrot, tomēr tēvs rīkojās dēla labā. Līdzīgi Dievs zina ne tikai mūsu situāciju tagad, bet arī pagātni un nākotni līdz pat vissīkākajam notikumam, bet manas zināšanas ir ļoti ierobežotas. Tātad nebūtu sapratīgi sagaidīt, ka es sapratīšu visus Dieva plānus. Slimību un tam līdzīgas lietas uzskata par ļaunumu tādēļ, ka izraisa ciešanas, bet vislielākais ļaunums ir cilvēku rīcības rezultāts. Domāsim par dažādu veidu vardarbību, netaisnīgumu un neuzticību, kas ir morālais ļaunums. Morālais ļaunums ir iespējams, jo cilvēks ir brīvs. Vai būtu labāk, ja cilvēks nav brīvs? Varbūt nebūtu kara un neuzticības, bet arī nebūtu mīlestības, jo bez brīvības nav mīlestības. Kad ciešanas ir ļoti lielas, visas iepriekš minētās idejas varētu šķiet ļoti teorētiskas un nepārliecinošas. Kā man tas palīdz, ka pasaule ir kaut kādā ziņā "labāka", kad pašam jācieš netaisnīgums, vai kad mīļais cilvēks man tiek atņemts? Vai Dievs nevarēja atrast citu risinājumu? Mēs nevaram zināt, vai kāds cits risinājums būtu iespējams Dievam, bet kristietība māca, ko Dievs darīja: Dievs pats kļuva cilvēks un cieta netaisnīgu nāvi krustā cilvēku rokās. Jēzus, pats būdams nevainīgs, uz sevi ņēma visas cilvēces grēkus. Naidam Jēzus liek pretī mīlestību un vienlaikus ir blakus katram cilvēkam, kas cieš, zinot kā tas ir, ciest bez vainas. Un kurš no mums ir bez vainas? Dievs mums dāvināja iespēju mīlēt, kas bija nešķirams no iespējas ienīst, bet Dievs pats cieta kopā ar mums mūsu naida rezultātā. Bet Dieva mīlestība, būdama bezgalīga, pārvarēja visu naidu un ļaunumu, kas ir pasaulē. Dievs nav vienaldzīgs ļaunuma priekšā, bet solidarizējas ar mums, ciešot ļaunuma rezultātus. Ar savu bezgalīgo mīlestību un varu dāvināt mūžīgu dzīvi, Viņš pārveido ciešanas mīlestībā. Tā nav vienkārša atbilde ļaunuma eksistencei, bet šai atbildei piemīt visa nopietnība, kas izriet no Dieva līdzdalības mūsu ciešanās līdz pat nāvei. Starp citu, interesantas pārdomas par šo tematu ir atrodamas šeit angļu valodā un šeit vācu valodā. Papildinājums 25.03.2016: Īsumā: Brīvība ietver iespēju izdarīt ļaunumu, izraisīt ciešanas. Tomēr brīvība ir nepieciešama, lai mīlētu. Ņemot vērā dēļ brīvības ļaunprātīgas izmantošanās pasaulē esošo ļaunumu, Dievs pats cieš ļaunuma rezultātus, bet brīvprātīgi, aiz mīlestības, jo mīlestības visdrošākais pierādījums ir gatavība ciest. Tādā veidā, Dievs pārveido ļaunumu no iekšpuses. Ļaunums ir liels, bet Dieva mīlestība ir bezgalība. Domāju, ka katrs cilvēks ir piedzīvojis mēģinājumu pārvārēt ļaunumu ar mīlestību (piemēram vecāki, kas audzina bērnu, kas neuzvedas labi vienmēr), bet mūsu mīlestība spēj tikai daļēji uzvarēt ļaunumu. Vajadzīga bezgalīga mīlestība, ko Dievs ir radījis krustā. Kāpēc ciešanas un ļaunums tomēr turpina? Turpina, jo cilvēki turpina brīvi, bet mūsu ciešanas varam tagad apvienot ar Jēzus ciešanām krustā, kas viņiem dod nozīmi un jēgu, jo tagad piedalās uzvarā pret ļaunumu. Tikai tādā veidā var saprast ciešanās jēgu. Šis ir 3.ieraksts sērijā. Pirmais bija par to, kas ir Dievs un otrais par Dievu, kā nepieciešamu realitāti.
2 Comments
Iepriekšējais ieraksts bija par to, ka Dievs pēc kristietības sapratnes nav augstākā būtne, bet pati esme (ipsum esse subsistens Latīņu valodā). Bet vai tāds tiešam eksistē? Katoļu baznīca māca, ka Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām. -- Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 36 Iespējamu ceļu ir daudz, un starp viņiem ļoti pazīstami ir Sv. Akvīnas Toma tā saukti 5 ceļi (quinque viae), kurus viņš skicē savas grāmatas Summa Teologica I.daļā, 2.jautājumā, 3.artikulā. Mums nav garantijas, ka šī "ceļi" ir pareizi vai pārliecinoši, bet jebkurā gadījumā ir interesanti. Domāju, ka ir vērts apskatīt trešo ceļu, kas ir saistīts ar lietu nosacītību (contingentia), tas ir, ka var eksistēt bet var arī neeksistēt. Tādēļ ir vajadzīgs skaidrojums, kāpēc eksistē, ja mēs to redzam. Tāpēc mēs arī jautājām: Kāpēc šeit ir netīra kafijas tase? To atstāja X, jo viņš ir izklaidīgs. Kāpēc esmu slims? Man ir vīruss. Utt. To mēs varam darīt ar katru realitāti: meklēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, jo varētu būt arī citādi. Tas arī ir zinātnes pamats. Un sanāk, ka katra lieta, ko zinām, ir nosacīta. Es esmu, bet varētu arī nebūt, ja mani vecāki nebūtu satikušies. Tā pat ar visu visumu. Vai tam ir jābūt? Liekas, ka nē. Tādēļ, mums ir jāatrod iemeslu, kāpēc visums ir. Tātad, līdz šim:
Mani vecāki nesen man sūtīja DVD "Dieva noslēpums" (The Mystery of God), kas man likās ļoti interesants. Ir sešas lekcijas, un pirmā ceļ jautājumu: Kad runājām par Dievu, par ko īsti runājām. Bieži biju domājis, ka tas ir acīmredzams. Bet lekcija man lika saprast, ka bieži ateisti un ticīgi sāk diskutēt par Dievu, bet katrs runā par citu dievu, vai vismaz par citu ideju par Dievu. Tipisko priekšstatu par Dievu atradu vārdnīcā: Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība. Bet pēc kristīgas teoloģijas, Dievs nav īsti būtne. Dievs radīja visas būtnes un viņus uztur esmē. Lai saprastu, kas ir Dievs, Sv. Akvīnas Toms, pamatojoties uz Dieva vārdiem Mozum "Es esmu tas, kas esmu" (Izc. 3, 13-15) un Aristoteļa filozofijas principiem, izmantoja nosaukumu Latīņu valodā ipsum esse subsistens, ko var apmēram tulkot "pati pastāvējošā esme". Kā to saprast? Svētais Kenterberijas Anselms teica, ka Dievs esot id quo nihil maius cogitari possit, t.i., tas, lielāko par ko, nevar domāt. Un tas nav tas pats, kā lielākā būtne. Piemēram, pieņemsim, ka lielākā būtne ir sengrieķu dievu valdnieks Zevs. Mēs varam domāt, Zevs + visums > Zevs. Tātad Zevs nepilda Anselma definīciju. Bet ipsum esse subsistens + visums nav lielāks par ipsum esse, jo visumam ir esme tikai pateicoties ipsum esse subsistens, pateicoties Dievam, kurš, mēs varētu teikt (kaut arī nekad nav īsti precīzi runāt par Dievu ar mūsu valodu) "domā" visumu, kas tādēļ eksistē, un citādi neeksistētu. Tādēļ domāt par visumu atsevišķi no Dieva tā pat nav jēdzīgi. Tātad Dievs+visums nav lielāks par Dievu.
|
Florians
|