Š.g. 19.janvārī mums bija divi viesi, Velta Puriņa un Ainārs Ašaks, kas stāstīja par savām atmiņām no barikāžu dienām pirms 25 gadiem, kā arī par saspringtajām dienām 1991.g. augustā, kad notika pučs Maskavā. Viņu prezentācija bija ļoti iespaidīga vispirms tādēļ, kā abi divi bija personiski piedalījušies, attiecīgi, kā televīzijas žurnāliste un videooperatoru. Es neatļaušos pārstāstīt, visu, ko viņi stāstīja, jo mana atmiņa nav pietiekoši laba, bet man bija divi galveni iespaidi. Vispirms, kaut arī diemžēl daži cilvēki gāja bojā, es brīnos ka nenotika lielākā asinsizliešana. Sen jau biju pārliecināts, ka tas ir brīnums, pateicoties Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Otrais iespaids, kas ir saistīts, ir tas, ka tas rezultāts varētu būt daudz vardarbīgāks vai šausmīgāks, ja kaut viens cilvēks būtu rīkojies citādi. Kaut kā katrs cilvēks darīja tieši tas, kas bija vajadzīgs. Dažiem tas prasīja liela drosme, citiem lielā atturība, lai izvairītos no vardarbības ļoti saspringtajos situācijās. Tas, ka katrs cilvēks rīkojās "pareizi", man liekas rada uz noslēpumu, ka katrs cilvēks ir brīvs un atbildīgs, un tomēr, Dieva apredzība vada vēsturi, respektējot katra cilvēku brīvību, bet palīdzot, kur nepieciešams.
0 Comments
Vakara (15.janvārī) bija Historijas Raisas (Historia Reiss, ヒストリア・レイス) dzimšanas diena, un domājot par viņās lomu Šingeki no Kjodžin, man nāca prata nodoma taisnīgums un tas, ko teica Platons par taisnīgo cilvēku. Kā parasti, nelasiet tālāk, ja vēlāties paši skatīties SnK epizodes pēc pirmās sezonas vai lasīt tālāk par 34.nodaļu. Historija Raisa piederēja karaliskajai ģimenei, bet viņas identitāte tika slēpta tādēļ, kā bija Roda Raisa ārlaulības meita, un viņš arī izvairījās no attiecībām ar savu meitu. Sākumā, lasītājs viņu pazīst, kā Krista Lenca. Viņa ir ārkārtīga labsirdība un izpalīdzīga, kaut arī tiek apgalvots, ka viņa dara labo tikai tādēļ, ka viņa meklē citu cilvēku apstiprinājumu, kas viņai vajadzīgs, jo sakarā ar vecāku uzvedību pret viņu (viņu ignorēja), viņa jūtās ka traucēklis citiem, un vēlās tikai būt noderīgam. Tādēļ, kad atklājās viņas patiesā identitāte, viņa jūtas tukša un nedroša. Bet kritiskā brīdī, viņa pieņem svarīgu lēmumu, palikt uzticīgai savam komandas biedram un draugam Erenam, pat ja viņa ar to kļūstu par "cilvēces ienaidnieku", vismaz tā viņa redz situāciju, pamatojoties uz viņas tēva stāstīto, kas viņu ļoti mulsināja (un lasītāju arī). Mani tas ļoti atgādināja Platona diskusiju par taisnīgo cilvēku no grāmatas Valsts (II.361e-362a), kur Glaukons apraksta patiesi taisnīgo cilvēku un viņa likteni šādi: Iepriekšējais ieraksts bija par to, ka Dievs pēc kristietības sapratnes nav augstākā būtne, bet pati esme (ipsum esse subsistens Latīņu valodā). Bet vai tāds tiešam eksistē? Katoļu baznīca māca, ka Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām. -- Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 36 Iespējamu ceļu ir daudz, un starp viņiem ļoti pazīstami ir Sv. Akvīnas Toma tā saukti 5 ceļi (quinque viae), kurus viņš skicē savas grāmatas Summa Teologica I.daļā, 2.jautājumā, 3.artikulā. Mums nav garantijas, ka šī "ceļi" ir pareizi vai pārliecinoši, bet jebkurā gadījumā ir interesanti. Domāju, ka ir vērts apskatīt trešo ceļu, kas ir saistīts ar lietu nosacītību (contingentia), tas ir, ka var eksistēt bet var arī neeksistēt. Tādēļ ir vajadzīgs skaidrojums, kāpēc eksistē, ja mēs to redzam. Tāpēc mēs arī jautājām: Kāpēc šeit ir netīra kafijas tase? To atstāja X, jo viņš ir izklaidīgs. Kāpēc esmu slims? Man ir vīruss. Utt. To mēs varam darīt ar katru realitāti: meklēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, jo varētu būt arī citādi. Tas arī ir zinātnes pamats. Un sanāk, ka katra lieta, ko zinām, ir nosacīta. Es esmu, bet varētu arī nebūt, ja mani vecāki nebūtu satikušies. Tā pat ar visu visumu. Vai tam ir jābūt? Liekas, ka nē. Tādēļ, mums ir jāatrod iemeslu, kāpēc visums ir. Tātad, līdz šim:
Mani vecāki nesen man sūtīja DVD "Dieva noslēpums" (The Mystery of God), kas man likās ļoti interesants. Ir sešas lekcijas, un pirmā ceļ jautājumu: Kad runājām par Dievu, par ko īsti runājām. Bieži biju domājis, ka tas ir acīmredzams. Bet lekcija man lika saprast, ka bieži ateisti un ticīgi sāk diskutēt par Dievu, bet katrs runā par citu dievu, vai vismaz par citu ideju par Dievu. Tipisko priekšstatu par Dievu atradu vārdnīcā: Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība. Bet pēc kristīgas teoloģijas, Dievs nav īsti būtne. Dievs radīja visas būtnes un viņus uztur esmē. Lai saprastu, kas ir Dievs, Sv. Akvīnas Toms, pamatojoties uz Dieva vārdiem Mozum "Es esmu tas, kas esmu" (Izc. 3, 13-15) un Aristoteļa filozofijas principiem, izmantoja nosaukumu Latīņu valodā ipsum esse subsistens, ko var apmēram tulkot "pati pastāvējošā esme". Kā to saprast? Svētais Kenterberijas Anselms teica, ka Dievs esot id quo nihil maius cogitari possit, t.i., tas, lielāko par ko, nevar domāt. Un tas nav tas pats, kā lielākā būtne. Piemēram, pieņemsim, ka lielākā būtne ir sengrieķu dievu valdnieks Zevs. Mēs varam domāt, Zevs + visums > Zevs. Tātad Zevs nepilda Anselma definīciju. Bet ipsum esse subsistens + visums nav lielāks par ipsum esse, jo visumam ir esme tikai pateicoties ipsum esse subsistens, pateicoties Dievam, kurš, mēs varētu teikt (kaut arī nekad nav īsti precīzi runāt par Dievu ar mūsu valodu) "domā" visumu, kas tādēļ eksistē, un citādi neeksistētu. Tādēļ domāt par visumu atsevišķi no Dieva tā pat nav jēdzīgi. Tātad Dievs+visums nav lielāks par Dievu.
|
Florians
|