<![CDATA[Studentu viesnīca "Āgenskalns"

<![CDATA[Studentu viesnīca "Āgenskalns" - Outside the Walls]]>Wed, 08 Jan 2025 16:41:37 +0200Weebly<![CDATA[Mikasa's most difficult year]]>Fri, 10 Feb 2017 21:25:38 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/mikasas-most-difficult-yeaer

I'm sorry for not having written in a long while, and sorry for not writing in Latvian. But at least I want to renew a little tradition of mine with some thoughts on Mikasa Ackerman's birthday. She is hated by much of fandom, undeservedly, I think. One day I will write a long article refuting the reasons for hating her. Or at least link to the many people who have already done so. Today, since there is little time left, I just want to make an appeal to all her detractors to give her a break.

We all know what a hard life she had up until now, so I won't rehash. And admittedly, this past year she messed up in a big way. Mind you, she was just being herself, looking out for the people she loves. That doesn't excuse her assaulting her superior officer in the middle of a battle, but it shouldn't have surprised anyone. If anything, it was surprising to me that she finally gave in after Hange intervened. What was particularly touching was that logical arguments did mot move her. She is consistently quite rational, except when the people she loves are in danger. But she was moved by Hange's empathy when Hange reminded her of all the people she had lost over the years. I think that says a lot about Mikasa, and maybe her cold exterior is finally beginning to soften just a little bit, after everything she has experienced. She has always had a soft heart, wanting to protect everyone. And while her extreme commitment to Eren is quite selfish, I have tried to explain show in a previous post that there are actually many examples where she has been sensitive and responsive to the needs of others, even strangers. It seems like she instinctively hardened her heart and limited her empathy after all the punishment, particularly her heart had taken. But it's there, and comes out when it can. At least so it seems to me. It's too much to hope that the upcoming year will be easy or pleasant, but let's hope that she is able to find peace.

And I apologize for the vagueness, but I wanted to try to say what I had to say without giving away very much.

]]><![CDATA[Kāpēc eksistē ļaunums un ciešanas]]>Sun, 20 Mar 2016 14:43:04 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/kapec-eksiste-launums-un-ciesanasJa Dievs ir labs un visvarens, kāpēc eksistē ļaunums? Kāpēc Dievs atļauj ciešanas? Šie jautājumi ir liels izaicinājums gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem. Angļu filozofs Džons Stjuarts Mils (John Stewart Mill) ir teicis, ka Dievs nevar būt vienlaikus visu zinošs, visvarens, un labestīgs. Būdams visu zinošs, Dievs zinātu par ļaunumu, būdams visvarens, Viņš varētu to novērst, un būdams labestīgs, Viņš gribētu to novērst. Ko atbildēt uz šādu argumentu?

Svētais Augustīns no Hiponas atbildēja tā:

Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma.
-- Augustīns no Hiponas, Enchiridion de fide, spe et caritate, 3, 11

Sv. Augustīns, Hiponas bīskaps

Augustīns precizē, ka Dievs atļauj ļaunumu, bet to nedz rada, nedz izdara. Kā tas var būt, ja Dievs ir visa radītājs? Viss, ko Dievs rada, ir labs. Bet ļaunuma būtība ir labuma trūkums. Piemēram, redze ir laba lieta. Lai redzētu, bez gaismas mums ir vajadzīgas daudzas lietas: radzene, lēca, vairāki muskuļi, tīklene, redzes nervs, smadzenes, u.c. Nopietns trūkums vienā acs daļā var novest līdz daļējam vai pilnīgam aklumam. Bet aklums neeksistē kā tāds, bet tikai kā kādas spējas trūkums. (Protams, ar šo negribu liegt, ka aklam cilvēkam aklums ir ļoti reāls un sāpīgs, tikai, ka akluma būtība ir trūkums, nevis kaut kas konkrēts, kas tika radīts). Līdzīgi, ēdiens ir labs, bet bads nav nekas (burtiski), pat ja bada iemesli varētu būt konkrētas būtnes, kā kāds kaitēklis, sienāzis, vai kas tam līdzīgs. Sienāzis pats par sevi ir labs, kā būtne un Dieva radība, bet ja dabiskais līdzsvars ir sarauts un sienāžu ir pārāk daudz, tas varētu izraisīt reālās problēmas cilvēkiem.

Žēlsirdības misionāres

Tomēr paliek jautājums, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu? Kāpēc Dievs atļauj trūcīgumu, slimības un citas kaites? Kāds labums var iznākt no tā? Runājot par slimībām un trūcīgumu, uzreiz nāk prātā Māte Terēze no Kalkutas un viņas žēlsirdības misionāres. Viņa ir spilgts tuvākmīlestības piemērs un ir iedvesmojusi neskaitāmus cilvēkus sekot viņas piemēram kalpot citiem žēlsirdības darbos. Kā viņa būtu rādījusi tādu mīlestību bez slimajiem un trūcīgajiem? Ļoti bieži grūtības mūsu vai tuvu cilvēku dzīvē mudina mūs atrast sevī spēku vai labas īpašības, lai veiktu pat varonīgus darbus vai nopietnas pārmaiņas savā dzīvē. Dažreiz varam pat saprast, ka zināmas grūtības vai ciešanas mūsu dzīvē mums nāk par labu un ļauj mums augt. Protams, bieži mēs to nesaprotam. Tādā gadījumā var palīdzēt domāt par tēvu, kura mazajam dēlam var būt nepieciešama sāpīga operācija. Dēls nevar saprast, kāpēc viņa tēvs atļauj ārstam viņam izraisīt tādas sāpes, un tēvam ļoti sāp, ka viņš to nespēj paskaidrot, tomēr tēvs rīkojās dēla labā. Līdzīgi Dievs zina ne tikai mūsu situāciju tagad, bet arī pagātni un nākotni līdz pat vissīkākajam notikumam, bet manas zināšanas ir ļoti ierobežotas. Tātad nebūtu sapratīgi sagaidīt, ka es sapratīšu visus Dieva plānus.

Slimību un tam līdzīgas lietas uzskata par ļaunumu tādēļ, ka izraisa ciešanas, bet vislielākais ļaunums ir cilvēku rīcības rezultāts. Domāsim par dažādu veidu vardarbību, netaisnīgumu un neuzticību, kas ir morālais ļaunums. Morālais ļaunums ir iespējams, jo cilvēks ir brīvs. Vai būtu labāk, ja cilvēks nav brīvs? Varbūt nebūtu kara un neuzticības, bet arī nebūtu mīlestības, jo bez brīvības nav mīlestības.

Kad ciešanas ir ļoti lielas, visas iepriekš minētās idejas varētu šķiet ļoti teorētiskas un nepārliecinošas. Kā man tas palīdz, ka pasaule ir kaut kādā ziņā "labāka", kad pašam jācieš netaisnīgums, vai kad mīļais cilvēks man tiek atņemts? Vai Dievs nevarēja atrast citu risinājumu? Mēs nevaram zināt, vai kāds cits risinājums būtu iespējams Dievam, bet kristietība māca, ko Dievs darīja: Dievs pats kļuva cilvēks un cieta netaisnīgu nāvi krustā cilvēku rokās. Jēzus, pats būdams nevainīgs, uz sevi ņēma visas cilvēces grēkus. Naidam Jēzus liek pretī mīlestību un vienlaikus ir blakus katram cilvēkam, kas cieš, zinot kā tas ir, ciest bez vainas. Un kurš no mums ir bez vainas? Dievs mums dāvināja iespēju mīlēt, kas bija nešķirams no iespējas ienīst, bet Dievs pats cieta kopā ar mums mūsu naida rezultātā. Bet Dieva mīlestība, būdama bezgalīga, pārvarēja visu naidu un ļaunumu, kas ir pasaulē. Dievs nav vienaldzīgs ļaunuma priekšā, bet solidarizējas ar mums, ciešot ļaunuma rezultātus. Ar savu bezgalīgo mīlestību un varu dāvināt mūžīgu dzīvi, Viņš pārveido ciešanas mīlestībā. Tā nav vienkārša atbilde ļaunuma eksistencei, bet šai atbildei piemīt visa nopietnība, kas izriet no Dieva līdzdalības mūsu ciešanās līdz pat nāvei.

Starp citu, interesantas pārdomas par šo tematu ir atrodamas šeit angļu valodā un šeit vācu valodā.

Papildinājums 25.03.2016:
Īsumā: Brīvība ietver iespēju izdarīt ļaunumu, izraisīt ciešanas. Tomēr brīvība ir nepieciešama, lai mīlētu. Ņemot vērā dēļ brīvības ļaunprātīgas izmantošanās pasaulē esošo ļaunumu, Dievs pats cieš ļaunuma rezultātus, bet brīvprātīgi, aiz mīlestības, jo mīlestības visdrošākais pierādījums ir gatavība ciest. Tādā veidā, Dievs pārveido ļaunumu no iekšpuses. Ļaunums ir liels, bet Dieva mīlestība ir bezgalība. Domāju, ka katrs cilvēks ir piedzīvojis mēģinājumu pārvārēt ļaunumu ar mīlestību (piemēram vecāki, kas audzina bērnu, kas neuzvedas labi vienmēr), bet mūsu mīlestība spēj tikai daļēji uzvarēt ļaunumu. Vajadzīga bezgalīga mīlestība, ko Dievs ir radījis krustā. Kāpēc ciešanas un ļaunums tomēr turpina? Turpina, jo cilvēki turpina brīvi, bet mūsu ciešanas varam tagad apvienot ar Jēzus ciešanām krustā, kas viņiem dod nozīmi un jēgu, jo tagad piedalās uzvarā pret ļaunumu. Tikai tādā veidā var saprast ciešanās jēgu.

Šis ir 3.ieraksts sērijā. Pirmais bija par to, kas ir Dievs un otrais par Dievu, kā nepieciešamu realitāti.

īzenheimas altāris (Isenheimer Altar), Matiass Grīnevalds (1470/80-1529)

]]><![CDATA[Gravitācijas viļņi]]>Sat, 13 Feb 2016 19:09:05 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/gravitacijas-vilniŠ.g. 11.februārī bija vēsturiska diena fizikā: paziņots par gravitācijas viļņu atklāšanu 2015.g. 14.septembrī. To darīja LIGO eksperiments. Daudz jau rakstīts, bet tomēr, man jāpiemin šeit. Varbūt izdosies šis tas paskaidrot, vai vismaz pašam saprast labāk:) Oficiālais raksts par rezultātu atrodams šeit. Cenšos to paskaidrot.

Lai saprastu gravitācijas viļņus, vispirms ir jāsaprot Einšteina vispārīgā relativitātes teorija no 1915.g., kas piedāvāja pavisam jauno skaidrojumu gravitācijai. Līdz tam brīdim, gravitāciju skaidroja Ņūtona likums, pēc kura gravitācija bija pievilkšanas spēks starp diviem ķermeņiem. Einšteins piedāvāja skaidrot gravitāciju ar ģeometriju. Pēc Einšteina, ķermeni vienmēr seko īsākajam ceļam starp diviem punktiem, bet tas nenotiek 3-dimensionālā telpā, bet 4-dimensionāla laiktelpa (3 telpiskas dimensijas + laiks), kuru ķermeņu masa izliec.

Saules un zemes masas izliek laiktelpu. [Attēls no Ligo/Caltech]

Tātad, kad masa izliek laiktelpu, tas arī ietekmē mūsu "ceļu" tajā laiktelpā, un to mēs piedzīvojām kā gravitāciju. Izrādās, ka vispārīgās relativitātes teorija un Ņūtona teorija dod identiskus rezultātus visam mūsu ikdienišķajām situācijām. Atšķirības var noverot tikai tad, kas masas ir ļoti lielas, un pat tad ir vajadzīgi ļoti precīzi mērījumi.

Tātad kad kustās masa laiktelpā, viss laiktelpa arī kustās līdzi, kura rezultātā izplatīsies "viļņi" laiktelpā līdzīgi viļņiem, kas izplatās ūdenī, kad tajā brauc kuģis, vai tiek iemests akmens. Tikai, laiktelpā šie viļņi būs ārkārtīgi mazi un viņus novērot ir bezcerīgi, ja iesaistītas masas nav ļoti lielas, ķermeni nav ļoti blīvas un kustības nav ļoti ātras. Laiktelpa viļņi sauc par gravitācijas viļņiem. Viņi var izplatīties pa visu visumu ar gaismas ātrumu tā, lai objekta, kas atrodas gravitācijas viļņa ceļā, izmērs perpendikulāri viļņa izplatīšanas virzienā tiks saspiests horizontāli un izstiepts vertikāli, un pēc tam izstiepts horizontāli un saspiests vertikāli, utt.

Objekta izmēra izmaiņas gravitācijas viļņa ceļā.

Vēl viena vispārīgas relativitātes teorijas konsekvence ir melno caurumu iespējamība. Melnais caurums rodas tad, kad kādas masas blīvums ir tāds, ka laiktelpa izliekums kļūst bezgalīgi liels. Tā rezultātā melnā cauruma masa tiek koncentrētā viena matemātiskā punktā (singularitāte). Bezgalīgi izliekta laiktelpa nozīmē arī, ka pat gaisma nevar ceļot no meļņa cauruma centra līdz novērotāju, kas atrodas ārpus meļņa cauruma "notikuma horizonta". Tāpēc arī nosaukums "melnais caurums". Neskatoties uz to, ka gaisma no punkta aiz melnā cauruma "notikuma horizonta" nevar nonākt pie mums, zinātnieki ir pārliecināti par viņu eksistenci balstoties uz netiešiem pierādījumiem, kā, piemēram, zvaigžņu kustībā melnā cauruma tuvumā vai rentgena un radio viļņu starojuma, ko izraisa karsta viela, kas iekrīt melnā caurumā, piemēram, no tuvu esošās zvaigznes vai putekļu un gāzes mākoņa. Melnu caurumu masas varētu būt nedaudz lielākās nekā saules masa, vai tik pat masīvas, kā galaktikas. Melnie caurumi var rasties, piemēram, kad zvaigznei, kas nedaudz lielākā par sauli, beidzas degviela, un tā "mirst" pārnova (jeb supernova) sprādzienā, atstājot melnu caurumu. Ir pamats domāt, ka mūsu galaktikas centrā ir melnais caurums ar vairāku miljonu saules masām. Viens notikums, kas varētu izraisīt novērojamus gravitācijas viļņus būtu divu melnu caurumu apvienošana. Tādu notikumu zinātnieki no NASA ir modelējuši ar superdatoriem, lai veidotu video [NASA]:

Bet kā to izmērīt virs zemes? Tiek izmantos Maikelsona interferometra princips. Stara dalītājs daļa lāzera staru divos staros. Katrs stars izplātās uz spoguli un atgriežas. Tad abi stari ir atkaļ apvienoti un kopīgs signāls mērīts. Kā zināms, gaisma ir vilnis. Interferometrs ir regulēts tā, ka parasti, viļņi no abiem stariem nobīdīti tā, ka viņi summē uz nulli. Kad notiek izmaiņas viena zara izmēra, tad tiek nobīdīts arī gaismas viļņa fāze. Līdz ar to, abi stari vairs nesummē uz nulli. Tiek novērots signāls.

Interferometra shematiskais attēls

Ir vajadzīga ārkārtīgi jūtīga iekārta, lai novērotu gravitācijas viļņus. Instrumentam ir jābūt spējīgam just kustību, kas var būt tūkstoš reizes mazāk par protona diametru. Un protons jau ir ap 100.000 reižu mazāk par atomu. Skaidrs, ka tik jūtīgs instruments būs arī jūtīgs visādām viltus kustībām: mazākās zemestrīces, tuvu braucošos kravas mašīnas, temperatūra svārstības un daudzas citas. Viltus signālus, vai trokšņis, samazina ar vairākām tehniskajiem paņēmieniem. Tomēr, signāls ir tik mazs un rets, ka tas nepietiek. Tādēļ, iekārta tiek būvēta vairākās vietās. Tikai signāls, kas vienlaicīgi novērots abās iekārtas, kas ir tik tālu viens no otrā, lai visi citi zināmi cēloni no zemes ir izslēgti, tiek ņemts vērā. Divas LIGO eksperimenta iekārtas atrodas Hanfordā, Wašingtona štatā, ASV ziemeļrietumos un Livingstonā, Luiziānā štatā, ASV dienvidos. Abas iekārtas ir identiskās: interferometri kuru zari ir 4 km gari. Lāzera jauda katrā zara ir 100 kW. Apakšā redzams shematisks attēls un abu interferometru fotogrāfijas. [Abbott et al., Observation of Graviational Waves from a Binary Black Hole Merger, Phys. Rev. Lett. 116, 061102 (2016) doi: 10.1103/PhysRevLett.116.061102] un LIGO/Caltech]

Jāsaka, ka pasaulē pastāv arī citi interferometri, proti VIRGO interferometrs Pisā, Itālijā un GEO600 interferometrs Hanoverē, Vācijā, bet abos instrumentos notika uzlabojumu darbi, kad signāls tika novērots LIGO interferometros.

Nākamā attēlā redzama simulācijas par to, kā var izskatīties gravitācijas viļņu signāls. Laiks ir attēlots x asī. Sākumā, melnie caurumi riņķo viens ap otru, bet vēl ir tālu viens no otrā. Ar laiku, savstarpējais attālums samazināsies, tad viņi apvienojās (merger), bet pēc tam vēl nedaudz svārstās laiktelpa (Ringdown). Sarkanā līkne rāda interferometra zara relatīvas izmaiņas atkarībā no laika (atbilst ~1/250 no protona rādiusa). Lejā attēloti abu melno caurumo relatīvais attālums (melns, Švarcšilda rādiusa - saistīts ar "notikumu horizontu" - vienībās) un relatīvais ātrums (zaļš, gaismas ātruma vienībās). [Abbott et al., Observation of Graviational Waves from a Binary Black Hole Merger, Phys. Rev. Lett. 116, 061102 (2016) doi: 10.1103/PhysRevLett.116.061102]

Simulēts LIGO signāls no diviem melnajiem caurumiem, kas tuvojās un apvienojās.

Nākamais attēls jau parāda vēsturisko signālu. Ir divas ailes - viena aile katram detektoram. Pirmā rinda ir novērojumi, kas atbilst interferometra zara relatīvajam izmaiņām. Maksimālās izmaiņas ir apmēram 1/250 no protona rādiusa. Sarkanā līkne kreisajā pusē atbilst Hanforda nomērītajiem datiem. Zilā līnija labajā pusē atbilst Livingstonā nomērītajiem datiem. Tajā pašā attēlā atkārtoti attēlotas Hanforda dati (ar atbilstošo laika nobīdi un apgriezti). Viņi ir ļoti līdzīgi, tikai signāls no Livingstona novērots dažas milisekundēs agrāk, kas liecina par to, ka gravitācijas vilnis nāca no debesu dienvidlodes. Ir svarīgi, ka abi signāli ir tik līdzīgi un gandrīz vienlaicīgi. Tas nozīme, ka viņiem ir viens un tas pats avots, un nav kaut kāds nejaušs viltus signāls. Nākamajā rindā attēlotas simulācijas, kas ir līdzīgas mērījumiem. Tas ļauj secināt par signāla cēloni - šajā gadījumā, divi melnie caurumi, apmēram 20 reizes smagākās par sauli, kas apvienojās. Pēdējais attēls rāda frekvenču spektra atkarību no laikā. Frekvence ir attēlotā y asī, un tās intensitāte atbilst krāsai, kas attēlots skalā pa labi. [Abbott et al., Observation of Graviational Waves from a Binary Black Hole Merger, Phys. Rev. Lett. 116, 061102 (2016) doi: 10.1103/PhysRevLett.116.061102]

Šis atklājums ir vēsturisks, bet fiziķi nav ar mieru palikt pie izdarītā. Nākamais solis ir veidot interferometru kosmosā. Ir plāni sūtīt trīs satelītus, kas veidos trīsstūri ļoti tālu no zemes. Nosaukums ir LISA (Laser Interferometer Space Antenna). Tāds instruments būs vēl jūtīgāks, jo pastāv mazāk trokšņu (nav seismiskās aktivitātes kosmosā), un interferometra zari būs daudz garāki. Tādā veidā būs iespējams novērot citu notikumu signālu, un vēl vājākus signālus, kas nozīmē, ka var gaidīt daudz vairāk signālu no daudz tālākajiem avotiem. Lejā ir attēlots, kā tas varētu izskatīties [NASA]:

Plānotā kosmosa interferometra (LISA) shematiskais attēls.

Nobeigumā man nāk prātā vismaz trīs lietas, kas ir jāsaka. Vispirms, šis atklājums ir apbrīnojams. Pārada, ka fizika ir gan teorētiskā, gan eksperimentālā zinātnē. Šajā gadījumā, teorija vadīja. Simts gadu pēc to prognozēšanas, gravitācijas viļņi tika apstiprināti eksperimentāli. Palīdz sapņot par brīnišķīgo pasauli, kas mums ir dota, lai izpētītu. Otrais, ir ka šis eksperiments bija ārkārtīgi izaicinošs. Piedalījos daudzi cilvēki, kas strādāja vairākus desmitgades. Un beidzot viņa darbs bija auglīgs. Un tomēr, visumā paliek daudz, kas nezināms. Piemēram, šis atklājums apstiprina vēlreiz vispārīgo relativitātes teoriju, kas apraksta fiziku lielajos mērogos (piemēram saules sistēma mērogā). Bet mums ir vēl viena citā teorija, kvantu teorija, kas apraksta mikroskopisko pasauli (piemēram atoma mērogā) ar ārkārtīgi lielo precizitāti. Kaut arī nav pretrunā starp abām teorijām, tās ir ļoti atšķirīgas un mēs nezinām, ka viņus apvienot. Tādēļ varēsim vēl gaidīt daudz pārsteigumu par mūsu brīnišķīgo pasauli.

]]><![CDATA[Mikasa - Mīlestības pakāpeniskā attīrīšana]]>Wed, 10 Feb 2016 13:52:17 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/mikasa-milestibas-pakapeniska-attirisana

Šodien 10.februārī ir Mikasas (Mikasa Ackerman ミカサ・アッカーマン) dzimšanas diena, tā kā turpināšu iesākto tradīciju rakstīt īsu bloga ierakstu par saviem mīļākajiem personāžiem no mangas Šingeki no Kjodžin (Shingeki no Kyojin). Mēģināšu rakstīt pietiekoši vispārīgi, lai neatklātu informāciju par notikumiem pēc 9.mangas sējuma, bet protams pastāv spoileru risks.

Daudz ir rakstīts pret un par Mikasu, tā kā mēģināšu pievērst uzmanību tikai vienam aspektam.

Jau divas reizes Mikasa saskārās ar šķietami neizbēgamo nāvi. Kāda bija viņas reakcija? Bailes? Dusmas? Ne vienu ne otru. Viņa pateicās par to, ka viņai esot bijusi laba dzīve vai pateicas, par labiem darbiem, ko viņai izdarīja. Tas ir interesanti, jo pat nežēlīgajā SnK pasaulē, Mikasas dzīve nebija īpaši viegla, un viņa cietusi lielus zaudējumus. Tomēr, viņas slavenākais teikums ir “Pasaule ir nežēlīga...bet arī ļoti skaista.” Kalna sprediķī Jēzus teica “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu.” SnK pasaulē īsti nerunā par Dievu, tā kā nevar īsti runāt par to, vai kāda personāža redz vai neredz Dievu. Tomēr, gribu domāt, ka Mikasai piemīt nepieciešamā attieksme, lai skatītos Dievu, jo viņa spēj saskatīt labo un skaisto, pat apokaliptiskajā pasaulē, un Dievs ir pats labais un pats skaistums.

No otras puses, kādā ziņā Mikasas mīlestība ir šķīsta? Nevēlos iesaistīties diskusijā par to, vai viņas mīlestība pret Erenu ir vienkārši adoptētās māsas ģimeniskā mīlestība (ar pateicību par dzīvības glābšanu), vai nu tai piemīt romantiskais elements. Tam nav lielas nozīmes tajā kontekstā par ko vēlos rakstīt. Viena lieta ir skaidra: jebkurā gadījumā Mikasas mīlestība ir jāattīra, jāšķīst. Kāpēc? Tāpēc, kā viņa pārmērīgi pieķeras Erenam. Tik daudz, ka viņas vēlmes viņu sargāt viņam nedot pienācīgu neatkarību un neļauj viņai rīkoties apdomīgi, kad Erens ir briesmās. Jā, viņas mīlestība ir lielā mērā nesavtīgā tādā ziņā, ka viņa neko neprasa no Erena, ja ne tas, ka viņš nenomirst. Viņa pat ir gatava aizrādīt Erenu, kad viņš rīkojās netaisnīgi, riskējot viņa dusmas – tāpēc arī var saukt par šķīsto mīlestību – bet tomēr, Erena dzīvība ir gandrīz svarīgāka viņai nekā Erenam. Tādēļ piemīt tomēr diezgan daudz patmīlības, kaut arī saprotamu iemeslu dēļ. Tomēr, katrai mīlestībai jāattīra:

mīlestība sola bezgalību, mūžību – kādu augstāku un pilnīgi citādāku realitāti, nekā mūsu esamības ikdiena. Vienlaikus tomēr izrādījās, ka ceļš uz šo mērķi nav vienkāršā ļaušanās instinkta varai. Nepieciešama ir attīrīšanas un briedums, ko sasniedz arī uz atteikšanas ceļā.
...
...mīlestība kļūst par cilvēka rūpi un kalpojumu otram. Tā vairs nemeklē pati sevi, iegremdēšanos laimes reibumā. Tā meklē labumu mīļotajai personai: tā kļūst par atteikšanos, tā ir gatava sevi veltīt, vēl vairāk tā meklē šādas iespējas.
-- Benedikts XVI., encikliskā vēstule Deus caritas est, Nr. 5,6.

Mikasai jāiet par šo ceļu, jo neskatoties uz to, ka viņa ir gatava kalpot Erenam un sevi upurēt, viņas motivācija ir tomēr vairāk tas, ka Erens viņai ir nepieciešams. Tas nav slikti, bet viņa nav atradusi labo līdzsvaru. Interesanti ir sekot līdzi, kā viņa ar laiku tomēr spēj attīrīties savu mīlestību. Tas notiek pakāpeniski mazās lietās, kurām pa vienai nebūtu lielas nozīmes. Viņa mācās paklausīt un pildīt savus pienākumus, arī glābjot nevainīgus cilvēkus no nāves, piedod Levijam un mācās sadarboties ar Leviņu, glāb Historiju brīdī, kad arī Erens ir lielās briesmas, jo Historijas situācija ir vēl kritiskāka, viņa rūpējas par to, ka Saša neēd. Ceļš nav viegls, bet viņa drosmīgi soļo pa to ceļu. Tādēļ, man liekas, ka viņa ir ļoti ticamā personāža. Ārēji, viņa ir izcila un gandrīz nepārvārējamā cīnītāja, bet iekšēji, viņa ir ļoti vāja. Tomēr, viņai ir drosme pretoties ne tikai ārējiem ienaidniekiem bet arī iekšējām vājībām, kas dažreiz ir grūtāk.

Protams, ieraksts nebūtu pilnīgs bez dziesmas, kas atspoguļo Mikasas attieksmi (Šī skaista un nežēlīga pasaule vai Utsukushiki Zankoku na Sekai).

]]><![CDATA[Tumšais bruņinieks]]>Sat, 06 Feb 2016 19:15:25 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/tumsais-bruninieksPagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:

Pārliecība, ka cilvēkā piemīt tieksmi izdarīt labo. Džokers ir pārliecināts, ka cilvēki vienmēr rīkosies aiz egoismam, sevišķi kad stājās pretī nāvei. Viņš izgudro spēli, cietumnieku dilemmas variantu, tikai vēl neizdevīgāk sadarbībai, lai pierādītu savu teoriju. Betmens savukārt ir pārliecināts, ka cilvēki zina, kas ir pareizi, un var atrast drosmi taisnīgi rīkoties. Filmas atbilde varbūt nav viennozīmīga, jo tiek skaidri parādīts, kā ļaunums spēj cilvēkus sapīties savos taustekļos un bezcerībā. Tomēr, visizšķirošākajā brīdī, filma atbalsta optimistisko redzējumu.
Tajā pašā kontekstā, demonstrēšana, ka sirdsapziņa stāv virs demokrātijas, t.i., ka demokrātisks lēmums nevar pretendēt radīt morāli.
Ilustrācija Platona teorijai (par ko jau stāstīju šeit), ka pārbaudījums patiesi taisnīgajam cilvēkam būs tas, ka viņu uzskatīs par ļauno un viņu vājās (sk. Platona Valsts II.362a), 3. Džokers izveido situācijas, kas piedzina Betmenu tādā situācijā, stāstot cilvēkiem, ka terors beigsies tikai tad, kad Betmens sevi atklāj. Tā rezultātā pat Betmens vienā brīdī sevi uzskata par vainīgo Džokera upuru nāvēs. (Varbūt viņš arī piedzīvo tādu dark night, kas izklausās tā pat kā filmas nosaukumu Dark Knight, un ar ko Sv. Jānis no Krusta aprakstīja tādu garīgo krīzi, kad cilvēkam liekas, ka pat Dievs viņu pametis.)
Arguments par Platona ideju, ka ir vajadzīgs cildenais melis, lai nodrošinātu mieru un vienotību sabiedrībā.

Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.

Filmas beigās, policists Gordons uztraucas par to, ka pilsētas iedzīvotāji kritis izmisumā, kad uzzinās patiesību par Harvija Denta pārvēršanu Divsejos. Tautas priekšā viņam vienmēr bijis tāds no ļaunā neskartais tēls, un, zinot ka viņš beigās arī padevās ļaunumam varētu izraisīt vispārīgu cinismu. Tādēļ, Betmens iesaka Gordonam nestāstīt cilvēkiem par Denta/Divseju ļaunajiem darbiem, bet pasludināt viņu par varoni un dēvēt Betmenu par nelieti. Tādā rīcība atgādina Sokrāta diskursu par cildeno meli Platona grāmatā Valsts (III.414e-15c). Sokrāts piedāvā izdomāt mītu par valdnieka rāšanos, kas mudinās ļaudīm būt paklausīgam un kalpot valstij. Tas lika filozofam Leo Strausam (Leo Strauss) domāt par to, vai vispār politiķi spēj vienmēr būt pilnīgi atklātām, tas ir, vai nav nepieciešams veidot mītus, lai nodrošinātu tautas mieru un vienotību. (Leo Strauss nedomāja, ka valsts modeli, ko piedāvā Platons savā grāmatā Valsts ir domāts ka priekšlikums īstai sabiedrībai, bet tikai par teorētisku modeli, kas ilustrēs vairākas spriedzes vai pretrunas, kas atrodamas reālās sabiedrībās.) Tā ideja vispirms liekas šokējoša, bet Betmena filma rāda, kāpēc kāds varētu nonākt pie tā. Strauss mudināja domāt par to, vai cilvēki ir gatavi saskarties ar tādām "nāvīgām patiesībām" (Nīčes vārdos). Betmena filmā parāda uz tādu pazīstamu lietu, ka redzēt sabiedrības dziļo korupciju bieži arī korumpē cilvēkus, jo viņi zaudē cerību, ka rīkoties godīgam ir jēdzīgi un beidzās cinismā un egoismā. Tā ir reālas briesmas.

Tomēr man nepatīk domā, ka meli var risināt problēmu, pat ja nodoms ir labs. Jēzus teica, "patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8,32). Vai tad tā nav? Man liekas, ka patiesība, ko Jēzus sludināja tiešam spēj atbrīvot, jo Jēzus, Dievs ir patiesība un vienlaikus arī mīlestība, un mīlestība pret grēcīgu cilvēci izpaužas žēlsirdībā. Tad Denta vājībām būtu piedošana. Tauta varētu saprast, cik vājš ir cilvēks, cik viegli viņam krist grēkā, bet ka Dievam ir pēdējais vārds, un Dievs ir žēlsirdīgs.

Tajā sakarā Jozefs Racingers kādā esejā atgādināja Grieķu mītu par Orestu, kas noslepkavoju savu māti, domādams, ka pildot dievu gribu, bet pēc tam ir spiests bēgt no Erīnijam, kas izpilda sirdsapziņas spriedumu par nodarīto. Viņš beigās nonāk tiesā, kur Atēnas akmens viņu atbrīvo. Šis Grieķu mīts izsaka cilvēces ilgas pēc patiesības pēc kuras ir tomēr vieta žēlsirdībai un piedošanai, bez kura patiesība cilvēkam būtu neizturama. Bet vai tad kristietība ir tikai mīts? Dž. R. R. Tolkīns uzskatīja, ka kristietība ir mīts, kurā piepildās visas ilgas, kuras izšaudījušas cilvēces mīti, bet piepildās tāpēc, ka kristietība ir patiesa.

(Starp citu, Racingera eseja, kuru minēju, ir viena no labākajām esejām, ko vispār esmu lasījis savā mūžā. Temats ir sirdsapziņa un patiesību. Diskusija par Oresta mītu ir pašās beigās. Tekstu angļu valodā var atrast šeit.)

]]><![CDATA[Par barikāžu dienām]]>Sun, 31 Jan 2016 12:53:29 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/par-barikazu-dienamŠ.g. 19.janvārī mums bija divi viesi, Velta Puriņa un Ainārs Ašaks, kas stāstīja par savām atmiņām no barikāžu dienām pirms 25 gadiem, kā arī par saspringtajām dienām 1991.g. augustā, kad notika pučs Maskavā. Viņu prezentācija bija ļoti iespaidīga vispirms tādēļ, kā abi divi bija personiski piedalījušies, attiecīgi, kā televīzijas žurnāliste un videooperatoru.

Es neatļaušos pārstāstīt, visu, ko viņi stāstīja, jo mana atmiņa nav pietiekoši laba, bet man bija divi galveni iespaidi. Vispirms, kaut arī diemžēl daži cilvēki gāja bojā, es brīnos ka nenotika lielākā asinsizliešana. Sen jau biju pārliecināts, ka tas ir brīnums, pateicoties Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Otrais iespaids, kas ir saistīts, ir tas, ka tas rezultāts varētu būt daudz vardarbīgāks vai šausmīgāks, ja kaut viens cilvēks būtu rīkojies citādi. Kaut kā katrs cilvēks darīja tieši tas, kas bija vajadzīgs. Dažiem tas prasīja liela drosme, citiem lielā atturība, lai izvairītos no vardarbības ļoti saspringtajos situācijās. Tas, ka katrs cilvēks rīkojās "pareizi", man liekas rada uz noslēpumu, ka katrs cilvēks ir brīvs un atbildīgs, un tomēr, Dieva apredzība vada vēsturi, respektējot katra cilvēku brīvību, bet palīdzot, kur nepieciešams.

Starp citu, mangā Šingeki no Kjodžin (61.nodaļā) notika kaut kas ļoti līdzīgs. Nestāstīšu sīkumus, bet tur arī var redzēt situāciju, kurā kļūst acīmredzams, ka daudzu cilvēku individuālu lēmumus (būt drosmīgam, rīkoties taisnīgi, aizstāvēt patiesību...) mainīja pasaule. Bet ja dažreiz tas ir ļoti acīmredzams, vai tas nevarētu būt vispārīgs likums, katru dienu? Lai mainītu pasauli, katram jāmainās pašam. No mūsu ikdienas rīcībām ir atkarīgi daudz vairāk, nekā iedomājāmies. Un tas man liek domāt par to, ko teica Sv. Hosemarija Eskriva savā grāmatas Ceļš 755. punktā:

Neaizmirsti, ka daudzas ļoti svarīgas lietas ir atkarīgas no tā, kā tu un es izpildām Dieva gribu.

Un kad viņš runāja par Dieva gribu, viņš īpaši uzsvēra Dieva gribu mazajās ikdienišķās lietās, ko dara katrs cilvēks katru dienu.

Aina no Šingeki no Kjodžin mangas 61.nodaļas.

]]><![CDATA[Historija Raisa - Kas ir mani nodomi?]]>Sat, 16 Jan 2016 18:18:50 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/historija-raisa-kas-ir-mani-nodomi

Vakara (15.janvārī) bija Historijas Raisas (Historia Reiss, ヒストリア・レイス) dzimšanas diena, un domājot par viņās lomu Šingeki no Kjodžin, man nāca prata nodoma taisnīgums un tas, ko teica Platons par taisnīgo cilvēku. Kā parasti, nelasiet tālāk, ja vēlāties paši skatīties SnK epizodes pēc pirmās sezonas vai lasīt tālāk par 34.nodaļu.

Historija Raisa piederēja karaliskajai ģimenei, bet viņas identitāte tika slēpta tādēļ, kā bija Roda Raisa ārlaulības meita, un viņš arī izvairījās no attiecībām ar savu meitu. Sākumā, lasītājs viņu pazīst, kā Krista Lenca. Viņa ir ārkārtīga labsirdība un izpalīdzīga, kaut arī tiek apgalvots, ka viņa dara labo tikai tādēļ, ka viņa meklē citu cilvēku apstiprinājumu, kas viņai vajadzīgs, jo sakarā ar vecāku uzvedību pret viņu (viņu ignorēja), viņa jūtās ka traucēklis citiem, un vēlās tikai būt noderīgam. Tādēļ, kad atklājās viņas patiesā identitāte, viņa jūtas tukša un nedroša. Bet kritiskā brīdī, viņa pieņem svarīgu lēmumu, palikt uzticīgai savam komandas biedram un draugam Erenam, pat ja viņa ar to kļūstu par "cilvēces ienaidnieku", vismaz tā viņa redz situāciju, pamatojoties uz viņas tēva stāstīto, kas viņu ļoti mulsināja (un lasītāju arī). Mani tas ļoti atgādināja Platona diskusiju par taisnīgo cilvēku no grāmatas Valsts (II.361e-362a), kur Glaukons apraksta patiesi taisnīgo cilvēku un viņa likteni šādi:

Let him be the best of men, and let him be thought the worst; then he will have been put to the proof; and we shall see whether he will be affected by the fear of infamy and its consequences. And let him continue thus to the hour of death; being just and seeming to be unjust....They will tell you that the just man who is thought unjust will be scourged, racked, bound --will have his eyes burnt out; and, at last, after suffering every kind of evil, he will be impaled

Glaukons uzskata, ka nav izdevīgi būt taisnīgam, bet gan ir izdevīgi likties taisnīgam rīkojoties netaisnīgi. Tādēļ viņš piedāvā domu eksperimentu, kur patiesi taisnīgs cilvēks tiek uzskatīts par nelietu un sodīts. Tikai tad var zināt, ka cilvēks mīl taisnīgumu vai tikai tā reputācijas priekšrocības.

Kā tas ir saistīts ar Historiju? Kad viņa šaubas par sevi un pareizo rīcību, viņa pieņem lēmumu neskatoties uz to, kā, viņa varētu tikt uzskatīta par cilvēces ienaidnieku. Un kas ir tā lēmuma pamats? Viņa redz, ka Erens domā, ka viņš vairs nav vajadzīgs, un viņai ir empātija tieši ar tādiem cilvēkiem tādēļ, ka bērnībā arī neviens viņu negribēja. Un rezultātā, kad viņa kļūs par karalieni, viņai ir skaidrs, ko viņa grib darīt: palīdzēt vājākajiem, nevis tādēļ, ka tas būtu populārs, bet aiz pārliecības. Tādēļ, kā karaliene viņa dibina bāreņu namu un arī strādā tur, tāpēc, ka viņa grib, jo viņa to uzskata par labi esam. Un tas ir labs mudinājums izpētīt savas motivācijas. Kāpēc daru, ko daru? Tikai, lai izliktos, vai tādēļ, ka tas ir labi?

]]><![CDATA[Kas ir Dievs? Nepieciešama realitāte (2. ieraksts sērijā)]]>Sat, 09 Jan 2016 21:43:09 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/kas-ir-dievs-nepieciesama-realitate-2-ieraksts-serijaIepriekšējais ieraksts bija par to, ka Dievs pēc kristietības sapratnes nav augstākā būtne, bet pati esme (ipsum esse subsistens Latīņu valodā). Bet vai tāds tiešam eksistē? Katoļu baznīca māca, ka

Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām. -- Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 36

Iespējamu ceļu ir daudz, un starp viņiem ļoti pazīstami ir Sv. Akvīnas Toma tā saukti 5 ceļi (quinque viae), kurus viņš skicē savas grāmatas Summa Teologica I.daļā, 2.jautājumā, 3.artikulā. Mums nav garantijas, ka šī "ceļi" ir pareizi vai pārliecinoši, bet jebkurā gadījumā ir interesanti. Domāju, ka ir vērts apskatīt trešo ceļu, kas ir saistīts ar lietu nosacītību (contingentia), tas ir, ka var eksistēt bet var arī neeksistēt. Tādēļ ir vajadzīgs skaidrojums, kāpēc eksistē, ja mēs to redzam. Tāpēc mēs arī jautājām: Kāpēc šeit ir netīra kafijas tase? To atstāja X, jo viņš ir izklaidīgs. Kāpēc esmu slims? Man ir vīruss. Utt. To mēs varam darīt ar katru realitāti: meklēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, jo varētu būt arī citādi. Tas arī ir zinātnes pamats. Un sanāk, ka katra lieta, ko zinām, ir nosacīta. Es esmu, bet varētu arī nebūt, ja mani vecāki nebūtu satikušies. Tā pat ar visu visumu. Vai tam ir jābūt? Liekas, ka nē. Tādēļ, mums ir jāatrod iemeslu, kāpēc visums ir. Tātad, līdz šim:

Nosacītai lietai ir vajadzīgs iemesls, kāpēc eksistē.
Visums ir nosacīta lieta.
Visumam ir vajadzīgs iemesls, kāpēc eksistē.

Mūsu pieredze ir, ka katras lietas iemesls ir cita nosacīta lieta. Vai tad ar to pietiek? Vai mēs varētu pieņemt, ka ir bezgalīga nosacītu lietu ķēde, kas paskaidro visu, ko pazīstam? Tā nevar būt. Katra lieta tajā ķēde varētu būt vai nebūt, un galu galā mums nav īsti skaidrojuma lietām, ko pazīstam. Vajadzīgs iemesls, kas ir nepieciešams, kas nevarētu neeksistēt. Tas ir Dievs. Atceries, ka Dievs nav būtne, kā visas nosacītas lietas, bet pati esme, kas dod arī esmi, eksistencei, visam, kas ir. Nekas nebūtu, ja nebūtu tāda realitāte, kurai īpašība ir būt, kas nevarētu nebūt, un kas ir spējīga dod esmi citām būtnēm.

Stīvens Hokings (Stephen Hawking) argumentē, ka visums varētu sākt eksistēt spontāni no vakuuma fluktuācijām. Neskatoties uz to, ka tas ir interesanta hipotēze, tai vēl nav precīza matemātiskā formulējuma. Vēl būtiskāk ir tas, ka nav īsti korekti apgalvot, ka šāda parādība būtu tas pats, kā radīšana no nekā. Arī vakuuma fluktuācijas ir nosacīta realitāte, jo ir iesaistīti fundamentāli konstanti (Planka konstante) un fizika, kas varētu būt arī citādāk. Labu atbildi Hokinga argumentiem dod fiziķis Stīvens Bārs (Stephen Barr) šeit. Piemēram, viņš paskaidro, ka ir tādas realitātes, kas varētu būt tukšas, bet tomēr eksistē, kā, piemēram, banka konts. Pat ja kontā nav naudas, tomēr konts nevarētu eksistēt bez banka, bez naudas jēdzieniem, bez valsts likumdošanas un daudzām citām realitātēm. Līdzīgi būtu ar visumu, kas varētu rasties no vakuuma fluktuācijām. Tāds vakuums, no kura varētu rasties daļiņas (vai visums) nav nekas.

Pirmais ieraksts sērijā ir par to, kas ir Dievs. Trešais ieraksts ir par to, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu un ciešanas.

Sv. Akvīnas Toms. Karlo Krivelli (circa 1435. gada–circa 1495. gada)

]]><![CDATA[Kas ir Dievs? (1.ieraksts sērijā)]]>Sun, 03 Jan 2016 21:21:56 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/kas-ir-dievs-1ieraksts-serijaMani vecāki nesen man sūtīja DVD "Dieva noslēpums" (The Mystery of God), kas man likās ļoti interesants. Ir sešas lekcijas, un pirmā ceļ jautājumu: Kad runājām par Dievu, par ko īsti runājām. Bieži biju domājis, ka tas ir acīmredzams. Bet lekcija man lika saprast, ka bieži ateisti un ticīgi sāk diskutēt par Dievu, bet katrs runā par citu dievu, vai vismaz par citu ideju par Dievu. Tipisko priekšstatu par Dievu atradu vārdnīcā:

Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība.

Bet pēc kristīgas teoloģijas, Dievs nav īsti būtne. Dievs radīja visas būtnes un viņus uztur esmē. Lai saprastu, kas ir Dievs, Sv. Akvīnas Toms, pamatojoties uz Dieva vārdiem Mozum "Es esmu tas, kas esmu" (Izc. 3, 13-15) un Aristoteļa filozofijas principiem, izmantoja nosaukumu Latīņu valodā ipsum esse subsistens, ko var apmēram tulkot "pati pastāvējošā esme". Kā to saprast? Svētais Kenterberijas Anselms teica, ka Dievs esot id quo nihil maius cogitari possit, t.i., tas, lielāko par ko, nevar domāt. Un tas nav tas pats, kā lielākā būtne. Piemēram, pieņemsim, ka lielākā būtne ir sengrieķu dievu valdnieks Zevs. Mēs varam domāt, Zevs + visums > Zevs. Tātad Zevs nepilda Anselma definīciju. Bet ipsum esse subsistens + visums nav lielāks par ipsum esse, jo visumam ir esme tikai pateicoties ipsum esse subsistens, pateicoties Dievam, kurš, mēs varētu teikt (kaut arī nekad nav īsti precīzi runāt par Dievu ar mūsu valodu) "domā" visumu, kas tādēļ eksistē, un citādi neeksistētu. Tādēļ domāt par visumu atsevišķi no Dieva tā pat nav jēdzīgi. Tātad Dievs+visums nav lielāks par Dievu.

TVai tas ir tikai tukša filozofēšana? Man liekas, ka nē. Jo ja Dievs būtu tikai lielākā būtne, tātad viņš kaut kā būtu mūsu konkurents vai tāds, kas ierobežo mūsu brīvību. Bet ja Dievs ir ipsum esse subsistens, tad viņš spēlē citā līgā, it kā, nevis būtņu līgā. Dievs ir "būtņu līgas" pamats un eksistences garants. Tā pat viņš nevar ierobežot mūsu brīvību, jo mēs nevaram būt brīvi, ja neesam. Daudziem Dievs nav pieņemams tādēļ, ka Dievs atņemot mūsu brīvību. Bet mūsu brīvību atņemt varētu darīt tikai augstākā būtne. Ipsum esse subsistens to nedara. Tieši otrādi Viņš ir brīvības pamats un garants.

Ir vēl daudz tajā lekcijas ciklā, kas man liekās ļoti interesanti, un rakstīšu par to tuvākajā laikā. Starp citu, filozofiski termiņi nav vienkārši tulkot. Šeit ir viena piezīme, par vārdu "esme", kas man palīdzēja.

Otrais ieraksts sērijā ir par Dievu kā nepieciešamo realitāti. Trešais ieraksts ir par to, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu un ciešanas.

Treilers lekciju sērijai, ko saņēmu:

]]><![CDATA[Varas loģika]]>Mon, 28 Dec 2015 18:27:26 GMThttp://www.agenskalns.lv/outside-the-walls/varas-logikaŠodien Baznīca svin Svēto nevainīgo bērniņu svētkus, kas atgādina diezgan skumju notikumu nedaudz pēc Jēzus dzimšanas, kad ķēniņš Hērods sūtīja savus karavīrus nogalināt Betlēmes bērniņus, kas bija jaunāki par 2 gadiem. Iemesls bija viņa bailes no Jēzus, jaundzimušais Jūdu Ķēniņš. Taču Jēzus nebija Betlēmē, jo viņa ģimene aizbēga uz Ēģipti - arī tolaik bija bēgli. (Viss aprakstīts Matēja evaņģēlija 2.nodaļā.) Neskatoties uz bēdīgiem notikumiem, tiek uzskatīts, ka tie bērniņi bija mocekļi, kas liecināja par pestītāju, un tādēļ ir debesīs. Bet arī ir diena, kad piemin visus nevainīgus, kas ir cietuši un cieš ari mūsdienās. Starp viņiem noteikti ir bērni, kas pašlaik cieš no daudziem kariem, kas notiek pasaulē. Un arī bērniņi, kas klusumā tiek nonāvēti savas mātes klēpī arī šķietami mierīgās sabiedrībās. Neskatoties uz iemesliem un nodomiem, kas abos gadījumos ir bieži saistīts ar smagām situācijām, tomēr ir tā, ka cilvēki ar varu pieņem lēmumu, kura dēļ nomirst cilvēki bez varas. Tā ir veca dziesma. Tādu situāciju saucām par džungļu likumu un tā rodas, kad cilvēku kopdzīvē civilizācijā ir dziļi ievainotā.

Vienmēr ir bijuši varenākie un vājākie, bet mūsdienās varas loģika ir ļoti spēcīga. Viens iemesls ir tehnoloģija, kas mums dod iespējas darīt lietas, kas agrāk nebija iedomājamas. Starp tām lietām ir daudzas labas lietas - domājām tikai par transportu, sakariem, lauksaimniecību, medicīnu, u.c. - bet jebkurā gadījumā veido mūsos tieksmi meklēt visām risinājumu, kas balstās uz mūsu spējām, t.i., varas. Tātad, skatoties uz netaisnīgumu apjomu, uz kariem un nevainīgo nogalināšanu, mums jādomā, vai nederētu mainīt varas loģiku. Mainīt domāšanas veidu ir ārkārtīgi grūti, bet tieši šajā gada laikā, mums ir brīnišķīgs piemērs. Visvarenākais ir nācis kā bērns...lai mirtu krustā...par mums. Domāju, ka droši var teikt, ka neviens cilvēks nebūtu izdomājis tādu rīcības veidu. Ir cita loģika, bet varbūt noderētu izmantot Ziemassvētku laiku, lai to apcerētu.

"Nevainīgo nonāvēšanu". Lukass Krānahs Vecākais (c. 1515.g.). Varšavas nacionālajā muzejā. (No Wikimedia Commons)

]]>