Š.g. 19.janvārī mums bija divi viesi, Velta Puriņa un Ainārs Ašaks, kas stāstīja par savām atmiņām no barikāžu dienām pirms 25 gadiem, kā arī par saspringtajām dienām 1991.g. augustā, kad notika pučs Maskavā. Viņu prezentācija bija ļoti iespaidīga vispirms tādēļ, kā abi divi bija personiski piedalījušies, attiecīgi, kā televīzijas žurnāliste un videooperatoru.

Es neatļaušos pārstāstīt, visu, ko viņi stāstīja, jo mana atmiņa nav pietiekoši laba, bet man bija divi galveni iespaidi. Vispirms, kaut arī diemžēl daži cilvēki gāja bojā, es brīnos ka nenotika lielākā asinsizliešana.  Sen jau biju pārliecināts, ka tas ir brīnums, pateicoties Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Otrais iespaids, kas ir saistīts, ir tas, ka tas rezultāts varētu būt daudz vardarbīgāks vai šausmīgāks, ja kaut viens cilvēks būtu rīkojies citādi. Kaut kā katrs cilvēks darīja tieši tas, kas bija vajadzīgs. Dažiem tas prasīja liela drosme, citiem lielā atturība, lai izvairītos no vardarbības ļoti saspringtajos situācijās. Tas, ka katrs cilvēks rīkojās "pareizi", man liekas rada uz noslēpumu, ka katrs cilvēks ir brīvs un atbildīgs, un tomēr, Dieva apredzība vada vēsturi, respektējot katra cilvēku brīvību, bet palīdzot, kur nepieciešams.

Nesen skatījāmies divas ļoti atšķirīgas filmas, "Endera spēle" (Ender's Game) un "Apsolītā zeme" (Promised Land), kas tomēr abas liek domāt par veidu, kā sasniedzam rezultātus. Man lika domāt, jo mēs dzīvojām ļoti tehniskā sabiedrība, kur rezultāti ir ļoti svarīgi, dažreiz, šķiet, ka vienīgais, kas ir svarīgs. Pats arī strādāju pie kosmosa balona izstrādes, kur mums bija viena iespēja veikt eksperimentu ar balona instrumentu. Tādēļ vai tas strādā, vai nē mums bija ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ arī mēdzu ļoti uztraukties par sava darba rezultātiem. (Nelasiet tālāk, ja domājat skatīties tās filmas un negribat zināt svarīgu informāciju par filmām!)