Svarīgāks par rezultātu ir veids, kā to sasniegt

Nesen skatījāmies divas ļoti atšķirīgas filmas, "Endera spēle" (Ender's Game) un "Apsolītā zeme" (Promised Land), kas tomēr abas liek domāt par veidu, kā sasniedzam rezultātus. Man lika domāt, jo mēs dzīvojām ļoti tehniskā sabiedrība, kur rezultāti ir ļoti svarīgi, dažreiz, šķiet, ka vienīgais, kas ir svarīgs. Pats arī strādāju pie kosmosa balona izstrādes, kur mums bija viena iespēja veikt eksperimentu ar balona instrumentu. Tādēļ vai tas strādā, vai nē mums bija ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ arī mēdzu ļoti uztraukties par sava darba rezultātiem. (Nelasiet tālāk, ja domājat skatīties tās filmas un negribat zināt svarīgu informāciju par filmām!)

Pirms divām nedēļām skatījāmies filmu "Endera spēle", kas balstās uz Orsona Skota Kārda  (Orson Scott Card) zinātniskās fantastikas romānu ar to pašu nosaukumu. Stāsts notiek nākotnē, apmēram 50 gadi pēc citplanētiešu uzbrukuma. Karā pret skudrām līdzīgiem citplanētiešiem cilvēce gandrīz tika iznīcināta. Tādēļ armija apmāca jauno pilotu paaudzi no bērnības, sākot ar datorspēlēm, un izvēlējot talantīgākos bērnus tālākajai apmācībai kosmosa manevros kosmosa stacijā. Enders Wigins (Asa Baterfīlds) ir ārkārtīgi talantīgs stratēģis, un šķiet, ka cilvēces nākotne būs atkarīgi no viņa. Beigās viņš tiek izvēlēts, lai piedalītos flotes simulācijas, kā cilvēces flotes komandants. Citplanētiešu floti simulācijās komandē leģendārais pilots Mazers Rekhams (Bens Kingslijs), kas uzvārēja pēdējo karu.  Enders tiek gatavots uz eksāmena, no kura rezultāta būs atkarīgs, vai viņš turpinās savu militāra karjeru. Eksāmena uzdevums ir uzbrukt citplanētiešu pašo planētu. Kaut arī liekas neiespējams, Enderam izdodas uzvārēt citplanētiešu floti un iznīcināt viņu planētu. Tūlīt pēc simulācijas beigām izrādās, ka tā nemaz nebija simulācijā, bet kā Enders bija komandējis īstu floti un tiešam uzvārējis karu, iznīcinot skudru planētu. Viņa priekšnieki sāk svinēt, bet Enders ir dusmīgs. Viņa priekšnieks, Pulkvedis Hairums Grafs (Harisons Fords) nevar saprast Endera dusmas:

Colonel Hyrum Graff: We won. That's all that matters. (Mēs uzvarējām. Tas ir viss, kas ir svarīgs.)
Ender Wiggin: No. The way we win matters. (Nē. Veids, kā uzvārējām, ir noteicošais.

Enders saprot, ka viņš ir veicis genocīdu, pat ja viņš to neapzinājās. Viņš tika izmantots, un par to, viņš ir pamatoti dusmīgs. Viņš negrib, lai viņu atcerētos kā slepkavu. Turklāt, viņš saprot, ka citplanētieši mēģināja kontaktēties ar viņu, un kā karš varbūt nebija nepieciešams. Pēc tam Enderam ir iespēja gandarīt par izdarīto, bet par to nestāstīšu. Iesaku skatīties filmu, jo aktieri tēlo ļoti labi un ir daudz interesantu ideju par audzināšanu un līderību.

Ideja, ka nav vienalga, kā sasniegt kādu mērķi arī tika apskatīta filmā "Apsolīta zeme", ko skatījāmies vakar. Filmā Mats Damons tēlo dabasgāzes kompānijas darbinieku, Stīvu Batleru, kura uzdevums ir slēgt līgumus ar kāda lauku pilsētas lauksaimniekiem par viņu īpašumu ekspluatāciju urbšanas darbiem un pārliecināties pilsētu atļaut firmai veikt urbšanas darbus pilsētas teritorijā. Viņš sola iespēju pelnīt lielu naudu cilvēkiem, kuriem iet grūti ar lauksaimniecību.  Bet viņa darbu traucē viens vides aizsardzības aktīvists Dastins Nobls (Džons Krasinskijs), kas veiksmīgi pārliecina iedzīvotājus nepiekrist dabasgāzes firmas piedāvājumam, jo tas varētu būt kaitīgs videi peļņas vieta dod lielus zaudējumus. Šķiet, ka aktīvists uzvar, kad Stīvs Batlers saņem informācija par to, ka aktīvista pieradījumi bija viltoti. Tagad viņam noteikti izdosies pārliecināties iedzīvotāju sapulce piekrist viņa piedāvājumiem, bet viņš pēdējā brīdī saprot, ka aktīvists patiesībā ir dabasgāzes firmas darbinieks, un viss bija rīkots, lai pārliecinātu iedzīvotājus. Pilsētas sapulce viņš atzīst viņa firmas negodīgumu un zaudē savu darbu. Šokējošs ir tas, ka viņa kolēģe, Sjū Tomasone (Frances Makdormande), apzinot, cik negodīgi rīkojās viņas darba devējs saka: 

Tas ir tikai darbs.

Viņa saprot, ka viņa piedalās cilvēku apmānīšanā un viņai pat kauns par to, bet galu galā, viņai vienalga. Ir tikai veids, kā viņa peļņa savu algu. Viņa negrib būt atbildīga.

Diemžēl mēs redzam tādu attieksmi bieži visādos skandālos politikā un biznesā, bet arī ikdienas dzīvē. Ir divas problēmas. Viena ir pragmatisms, ko mums dod mūsu tehnoloģiskā sabiedrība. Otrais ir tendence atdalīt mūsu rīcību un tās sekas no mūsu atbildības, t.i., uzskatīt, ka pat ja rīkojām negodīgi, mēs neesam slikti cilvēki kamēr mums ir pareizas emocijas vai labs nodoms. Abām attieksmēm ir savs pamats. Tehnoloģija ir laba. Ir labi sasniegt mērķi. Tā pat mēs nevaram kontrolēt vienmēr mūsu darbības sekas, pat ja ir labs nodoms. Tomēr, problēma radās, kad absolutizēsim tas attieksmes. Ir labi sasniegt mērķis, bet tas nenozīmē, ka visi veidi to sasniegt ir labi. Labs nodoms ir svarīgs, bet neattaisno visus līdzekļus.

Tas idejas ir pazīstamas, bet var iet tālāk. Svētais Hosemarija Eskrīva mācīja, ka cilvēks var atrast Dievu savā darbā, svētdarot to, ja viņš vai viņa velta to darbu Dievam:

Ieliec savā parastajā ikdienas darbā pārdabisku motīvu, un tu svētdarīsi savu darbu.
-- Sv. Hosēmarija Eskriva, Ceļš Nr.359

Dievam nevar veltīt jebkuru darbu. Mums ir jācenšas, lai tas būtu pēc iespējas labāk izdarīts. Tomēr, rezultāts nav tas, kas dod darbam vērtību Dieva priekšā, jo būdams visvarens, Viņš pats varētu panākt jebkuru rezultātu, ko vēlas. Vienīgais, kas dod darbam vērtību Dieva priekšā ir mīlestībā, ar kuru tas tiek pildīts.  Tāda ideja var aizsargāt mūs no attieksmēm, ko parādīja Endera priekšnieki vai Stīva Batlera kolēģe, jo mīlestība uz Dievu automātiski prasa censties rīkot godīgi un neizmantot citus.