Iepriekšējais ieraksts bija par to, ka Dievs pēc kristietības sapratnes nav augstākā būtne, bet pati esme (ipsum esse subsistens Latīņu valodā). Bet vai tāds tiešam eksistē? Katoļu baznīca māca, ka Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām. -- Katoļu baznīcas katehisms, Nr. 36 Iespējamu ceļu ir daudz, un starp viņiem ļoti pazīstami ir Sv. Akvīnas Toma tā saukti 5 ceļi (quinque viae), kurus viņš skicē savas grāmatas Summa Teologica I.daļā, 2.jautājumā, 3.artikulā. Mums nav garantijas, ka šī "ceļi" ir pareizi vai pārliecinoši, bet jebkurā gadījumā ir interesanti. Domāju, ka ir vērts apskatīt trešo ceļu, kas ir saistīts ar lietu nosacītību (contingentia), tas ir, ka var eksistēt bet var arī neeksistēt. Tādēļ ir vajadzīgs skaidrojums, kāpēc eksistē, ja mēs to redzam. Tāpēc mēs arī jautājām: Kāpēc šeit ir netīra kafijas tase? To atstāja X, jo viņš ir izklaidīgs. Kāpēc esmu slims? Man ir vīruss. Utt. To mēs varam darīt ar katru realitāti: meklēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, jo varētu būt arī citādi. Tas arī ir zinātnes pamats. Un sanāk, ka katra lieta, ko zinām, ir nosacīta. Es esmu, bet varētu arī nebūt, ja mani vecāki nebūtu satikušies. Tā pat ar visu visumu. Vai tam ir jābūt? Liekas, ka nē. Tādēļ, mums ir jāatrod iemeslu, kāpēc visums ir. Tātad, līdz šim:
1 Comment
Mani vecāki nesen man sūtīja DVD "Dieva noslēpums" (The Mystery of God), kas man likās ļoti interesants. Ir sešas lekcijas, un pirmā ceļ jautājumu: Kad runājām par Dievu, par ko īsti runājām. Bieži biju domājis, ka tas ir acīmredzams. Bet lekcija man lika saprast, ka bieži ateisti un ticīgi sāk diskutēt par Dievu, bet katrs runā par citu dievu, vai vismaz par citu ideju par Dievu. Tipisko priekšstatu par Dievu atradu vārdnīcā: Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība. Bet pēc kristīgas teoloģijas, Dievs nav īsti būtne. Dievs radīja visas būtnes un viņus uztur esmē. Lai saprastu, kas ir Dievs, Sv. Akvīnas Toms, pamatojoties uz Dieva vārdiem Mozum "Es esmu tas, kas esmu" (Izc. 3, 13-15) un Aristoteļa filozofijas principiem, izmantoja nosaukumu Latīņu valodā ipsum esse subsistens, ko var apmēram tulkot "pati pastāvējošā esme". Kā to saprast? Svētais Kenterberijas Anselms teica, ka Dievs esot id quo nihil maius cogitari possit, t.i., tas, lielāko par ko, nevar domāt. Un tas nav tas pats, kā lielākā būtne. Piemēram, pieņemsim, ka lielākā būtne ir sengrieķu dievu valdnieks Zevs. Mēs varam domāt, Zevs + visums > Zevs. Tātad Zevs nepilda Anselma definīciju. Bet ipsum esse subsistens + visums nav lielāks par ipsum esse, jo visumam ir esme tikai pateicoties ipsum esse subsistens, pateicoties Dievam, kurš, mēs varētu teikt (kaut arī nekad nav īsti precīzi runāt par Dievu ar mūsu valodu) "domā" visumu, kas tādēļ eksistē, un citādi neeksistētu. Tādēļ domāt par visumu atsevišķi no Dieva tā pat nav jēdzīgi. Tātad Dievs+visums nav lielāks par Dievu.
Novembra sākumā skatījāmies šeit vienu BBC seriāla Dr. Who epizodi “Nogalini mēnesi” (Kill the moon), kas man diezgan iespaidoja. Šis seriāls, kas jau eksistē kopš 1963.g. dažādos variantos, ir diezgan īpatnējs. Galvenais varonis, Doktors, ir citplanētietis, kuram ir inteliģents aparāts – TARDIS -, angļu policijas kabīnes veidā, kas spēj ceļot pa laiku, un to dara bieži neparedzamā veidā. Uz šī radoša (vai īpatnēja) fona, šī epizode piedāvāja vēl īpatnējāko sižetu. Kopā ar kompanjonu, skolotāja Klāru (Džena Kolmane), un viņas 15.gadīgo skolnieci Kortneja (Elisa Džordža) Doktors (Pīters Kapaldijs) ceļo uz 2049.g. Kad izej no TARDIS viņi nonāk mēnesī un satiek 3 astronautus no zemes, kas ceļoja uz mēnesi ar kodolbumbām, jo mēnesi bija pieņēmis svaru, kas apdraud zemi ar lielāku gravitācijas spēku un ar to saistītām parādībām. Doktors izpēte situāciju un atklāj, ka mēness nav vienkāršs pavadonis, bet milzīga ola, kurā miljonu gadu gaitā ir audzis milzīgs kosmosa pūķis. Viņš attēlo pūķi ar tehnoloģiju, kur bija atstājuši kalnraci uz mēneša un izsauc: “Man liekas, ka tas ir unikāls....man liekas, ka tas ir skaists!” Kad cilvēki uzzina, ka esmu fiziķis un arī ticīgs katolis, tad daudziem tas liekas nesaprotams. Man savukārt ir nesaprotams, kāpēc tas ir nesaprotams, jo esmu tā dzīvojis diezgan ilgi, un starp manām daudzām problēmām, šis nav viens no tām. Bet tā nesaprašana pastāv, tā kā droši vien ir arī kaut kādi labi iemesli tam. Tādēļ mans pienākums ir paskaidrot sevi. Acīmredzami nespēju sevi paskaidrot ļoti labi, tādēļ ļoti priecājos, kad kopā ar dažiem draugiem skatījos lekciju par internetu, kur lektors Džons Lenokss (John Lennox) manuprāt paskaidroja ļoti labi, ko pats vienmēr vēlos paskaidrot. Tad iesāku skatīties viņa lekciju, arī šeit Rīgā, 12.novembrī LZA un 13.novembrī LU. Bet tā kā varbūt nav laika skatīties, konspektīvi komentēšu tikai dažus viņa argumentus.
Bieži atrodams arguments par to, ka Dieva nav, ir apgalvojums, ka zinātne spēj paskaidrot visu uz materiāla pamata. Rodas jautājums: ko nozīmē paskaidrot? Lenokss stāstīja cik viņš bija priecīgs, kad varēja aprēķināt planētu kustību ar Ņūtona gravitācijas likumu. Man liekas, ka visiem fiziķiem rodas tāda patīkama sajūta, kad var modelēt kādu dabisku procesu ar matemātiskiem vienādojumiem. Parasti mēs uzskatām, kad mēs to varam darīt, tad esam paskaidrojusi procesu. Kaut kādā mērā tā ir, jo mēs varam saistīt vairākas realitātes kā cēloni un efektu. Bet vai tas tiešām paskaidro? Vai gravitācijas likums paskaidro planētu kustību, vai tikai apraksta? Pat Ričards Fainmens (Richard Feynman), viens no gudrākajiem 20.gadsimta fiziķiem, neuzskata, ka mēs spējam paskaidrot gravitāciju: Pagājušajā otrdienā mums Studentu viesnīcā “Āgenskalns” bija aizraujošā lekcija par apgaismību, pateicoties lektorei Mārai Kiopei. Nevaru atkārtot visas viņas idejas – drīzāk vajadzētu atkārtot pasākumu! -- bet varbūt viena ideja palika galvā: mums ir vajadzīga otrā apgaismība. Mums atkaļ aktuāla Imanuela Kanta uzmundrinājums sapere aude! -- uzdrošinies zināt, esi drosmīgs lietot paša sapratni!
Kāpēc? Mums ir vairāk un vairāk informācijas, bet liekās, kā aizmirsām domāt. Nav vairs laikā. Vienmēr jāskrien, jāskrien, jāreaģē uz jaunākajiem informācijām, kas mūs sasniedz caur tik daudziem sazināšanās līdzekļiem. Tas ir forši, bet bieži, mums vairs nav laika veidot pašu viedokli par lietām, un mēs vienkārši ņēmām fasētos viedokļus, ko mums gatavoja masu mēdiji, masu kultūra. Tikai šoreiz mums vajadzētu izvairīties no pirmās apgaismības kļūdām. Nedrīkstam pavisam pamest autoritāti vai paļauties vienīgi uz savu no visā atdalīto prātu. Mēs esam cilvēki, nav monādes. Mums vajadzīga sabiedrība, viedokļu izmaiņa gan ar laika biedriem, gan ar tiem, kas dzīvojuši pirms mums. To sauc par tradīciju. Nav visas tradīcijas noderīgas uz mūžiem, bet nepieciešams dialogēt ar viņiem. Čestertons deva labu padomu par to, pazīstams, kā Čestertona žogs: Daudz tiek runāts par izglītību, kādai tai ir jābūt, cik un kādas augstskolas ir vajadzīgas.
Vēlos veltīt dažus vārdus arī tematam, par ko maz runā, proti, liberālajai izglītībai. Kas tas ir? Domātājs, kas mums var palīdzēt ir Džons Henrijs Ņūmans (John Henry Newman), kas rakstīja grāmatu Universitātes ideja (The Idea of a University), kura 5.nodaļu apskatīsim šeit. Viņš apraksta liberālās izglītības rezultātu: Nesen runājām par liberālas, plurālistiskas un sekulāras sabiedrības pamatiem, un protams, uzreiz rodas jautājums: valstij ir jāīsteno kaut kādā minimālā kārtībā, bet dažreiz rodas konflikts ar indivīdiem, kuru vērtības tiek aizskartās. Kā risināt šādus konfliktus? Cik tālu valsts drīkst iet, lai ieviestu nepieciešamo kārtību mierīgai kopdzīvei? Cik tālu indivīds var iet, lai īstenotu savas vērtības? Kad ir pieļaujams, ka valsts izmanto varu? Kad ir pieļaujams, ka pilsonis nepakļaujas likumiem? Šis temats ir ļoti aktuāls, un nevēlos izvairīties no aktuāliem jautājumiem, bet tomēr iesaku uzsākt diskusiju ar piemēru no literatūras: Sofokla luga "Antigone".
Antigones pilsētā Thebēs ir noticis pilsoņu karš, kurā viens no viņas brāļiem, Polyneices, ir uzbrucis pilsētu ar sveša karaspēka palīdzību un nomiris. Pēc kara, karalis Creon aizliedz apglabāt Polyneica līķi, viņu uzskatīdams kā nodevējs, kas vairs nepieder pilētai. Bet Antigone uzskata, ka Dieva likums pavēl visus mirušos apglabāt, jo vairāk ģimeņu locekļus. Antigones lugas sākumā tā skaidro savu situāciju savai māsai Ismenei: |
Florians
|