Pagājušajā otrdienā mums Studentu viesnīcā “Āgenskalns” bija aizraujošā lekcija par apgaismību, pateicoties lektorei Mārai Kiopei. Nevaru atkārtot visas viņas idejas – drīzāk vajadzētu atkārtot pasākumu! -- bet varbūt viena ideja palika galvā: mums ir vajadzīga otrā apgaismība. Mums atkaļ aktuāla Imanuela Kanta uzmundrinājums sapere aude! -- uzdrošinies zināt, esi drosmīgs lietot paša sapratni! Kāpēc? Mums ir vairāk un vairāk informācijas, bet liekās, kā aizmirsām domāt. Nav vairs laikā. Vienmēr jāskrien, jāskrien, jāreaģē uz jaunākajiem informācijām, kas mūs sasniedz caur tik daudziem sazināšanās līdzekļiem. Tas ir forši, bet bieži, mums vairs nav laika veidot pašu viedokli par lietām, un mēs vienkārši ņēmām fasētos viedokļus, ko mums gatavoja masu mēdiji, masu kultūra. Tikai šoreiz mums vajadzētu izvairīties no pirmās apgaismības kļūdām. Nedrīkstam pavisam pamest autoritāti vai paļauties vienīgi uz savu no visā atdalīto prātu. Mēs esam cilvēki, nav monādes. Mums vajadzīga sabiedrība, viedokļu izmaiņa gan ar laika biedriem, gan ar tiem, kas dzīvojuši pirms mums. To sauc par tradīciju. Nav visas tradīcijas noderīgas uz mūžiem, bet nepieciešams dialogēt ar viņiem. Čestertons deva labu padomu par to, pazīstams, kā Čestertona žogs: In the manner of reforming things, as distinct from deforming them, there is one plain and simple principle; a principle which probably will be called a paradox. There exists in such a case a certain institution or law, let us say, for the sake of simplicity, a fence or gate erected across a road. The more modern type of reformer goes gaily up to it and says, “I don’t see the use of this, let us clear it away.” To which the more intelligent type of reformer will do well to answer: “If you don’t see the use of it, I certainly won’t let you clear it away. Go away and think. Then, when you can come back and tell me that you do see the use of it, I may allow you destroy it.” Tas nozīmē, ka mums atkaļ jāmācas pārstāvēt dažādus viedokļus mierīgā veidā, veidot telpas, kur var atklāti bet pieklājīgi diskutēt. Un ļoti svarīgi, ir vajadzīga pārliecība, ka varēsim atrast patiesību, vismaz tuvoties tai, izmantojot savu prātu un apmainot domās ar citiem, tā kā ir rakstīts studentu viesnīcas lozungā: quaerens veritatem amicitia – meklējot patiesību draudzībā.
4 Comments
Emanuels
26/10/2015 19:11:04
Man patika „Čestertona žogs” piemēra galvenā ideja (domāt). Bet beigas („when you can come back and tell me that you do see the use of it, I may allow you destroy it”) nepiekrītu: es tomēr prasītu, kāpēc to vajadzēs izjaukt, kam tas traucē, vai nav ko darīt u.tml. Un vispār, visiem (iesk. moderniem „reformers”) varbūt vajadzētu sākt reformas pasaulē ar sevis paša reformēšanu, vai nē?
Reply
Florian
27/10/2015 13:32:30
Man liekas, ka varbūt ideja bija tāda, ka tad, kad sapratīsi, kāpēc žogs ir, bet tomēr tu vēlies viņu ņemt nost, tad droši vien tev ir pietiekoši nopietns iemesls, un esi domājis par visām negātīvām konsekvencēm, kas izriet no žoga noņemšanas. Jāpieņem, ka cilvēks principā grib panākt labo.
Reply
Emanuels
31/10/2015 18:02:30
Jā, piekritu, jāpaļaujas uz cilvēkiem. Es gribēju uzsvērt, ka manuprāt ir labi arī prasīt „reformatoriem” pamatot savas rīcības iemeslus (pieņemot, ka tādi ir), lai varētu tos saprast līdz galam, nevis akli paļauties, it sevišķi, ja runa ir par svarīgajam lietām („a certain institution or law”, Čestertona vārdos). Leave a Reply. |
Florians
|