Š.g. 11.februārī bija vēsturiska diena fizikā: paziņots par gravitācijas viļņu atklāšanu 2015.g. 14.septembrī. To darīja LIGO eksperiments. Daudz jau rakstīts, bet tomēr, man jāpiemin šeit. Varbūt izdosies šis tas paskaidrot, vai vismaz pašam saprast labāk:) Oficiālais raksts par rezultātu atrodams šeit. Cenšos to paskaidrot.

Lai saprastu gravitācijas viļņus, vispirms ir jāsaprot Einšteina vispārīgā relativitātes teorija no 1915.g., kas piedāvāja pavisam jauno skaidrojumu gravitācijai. Līdz tam brīdim, gravitāciju skaidroja Ņūtona likums, pēc kura gravitācija bija pievilkšanas spēks starp diviem ķermeņiem. Einšteins piedāvāja skaidrot gravitāciju ar ģeometriju. Pēc Einšteina, ķermeni vienmēr seko īsākajam ceļam starp diviem punktiem, bet tas nenotiek 3-dimensionālā telpā, bet 4-dimensionāla laiktelpa (3 telpiskas dimensijas + laiks), kuru ķermeņu masa izliec.

Šodien 10.februārī ir Mikasas (Mikasa Ackerman ミカサ・アッカーマン) dzimšanas diena, tā kā turpināšu iesākto tradīciju rakstīt īsu bloga ierakstu par saviem mīļākajiem personāžiem no mangas Šingeki no Kjodžin (Shingeki no Kyojin). Mēģināšu rakstīt pietiekoši vispārīgi, lai neatklātu informāciju par notikumiem pēc 9.mangas sējuma, bet protams pastāv spoileru risks.

Daudz ir rakstīts pret un par Mikasu, tā kā mēģināšu pievērst uzmanību tikai vienam aspektam.

Jau divas reizes Mikasa saskārās ar šķietami neizbēgamo nāvi. Kāda bija viņas reakcija? Bailes? Dusmas? Ne vienu ne otru. Viņa pateicās par to, ka viņai esot bijusi laba dzīve vai pateicas, par labiem darbiem, ko viņai izdarīja. Tas ir interesanti, jo pat nežēlīgajā SnK pasaulē, Mikasas dzīve nebija īpaši viegla, un viņa cietusi lielus zaudējumus. Tomēr, viņas slavenākais teikums ir “Pasaule ir nežēlīga...bet arī ļoti skaista.” Kalna sprediķī Jēzus teica “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu.” SnK pasaulē īsti nerunā par Dievu, tā kā nevar īsti runāt par to, vai kāda personāža redz vai neredz Dievu. Tomēr, gribu domāt, ka Mikasai piemīt nepieciešamā attieksme, lai skatītos Dievu, jo viņa spēj saskatīt labo un skaisto, pat apokaliptiskajā pasaulē, un Dievs ir pats labais un pats skaistums.

Pagājušajā sestdienā (31.01.16) skatījāmies Kristofera Nolana filmu Betmens: Tumšais bruņinieks. Šī filma man vienmēr ļoti paticis un devis vielu aizdomāties. Starp interesantākajiem tematiem manuprāt ir:

• Pārliecība, ka cilvēkā piemīt tieksmi izdarīt labo. Džokers ir pārliecināts, ka cilvēki vienmēr rīkosies aiz egoismam, sevišķi kad stājās pretī nāvei. Viņš izgudro spēli, cietumnieku dilemmas variantu, tikai vēl neizdevīgāk sadarbībai, lai pierādītu savu teoriju. Betmens savukārt ir pārliecināts, ka cilvēki zina, kas ir pareizi, un var atrast drosmi taisnīgi rīkoties. Filmas atbilde varbūt nav viennozīmīga, jo tiek skaidri parādīts, kā ļaunums spēj cilvēkus sapīties savos taustekļos un bezcerībā. Tomēr, visizšķirošākajā brīdī, filma atbalsta optimistisko redzējumu. 
  
• Tajā pašā kontekstā, demonstrēšana, ka sirdsapziņa stāv virs demokrātijas, t.i., ka demokrātisks lēmums nevar pretendēt radīt morāli.
• Ilustrācija Platona teorijai (par ko jau stāstīju šeit), ka pārbaudījums patiesi taisnīgajam cilvēkam būs tas, ka viņu uzskatīs par ļauno un viņu vājās (sk. Platona Valsts II.362a), 3. Džokers izveido situācijas, kas piedzina Betmenu tādā situācijā, stāstot cilvēkiem, ka terors beigsies tikai tad, kad Betmens sevi atklāj. Tā rezultātā pat Betmens vienā brīdī sevi uzskata par vainīgo Džokera upuru nāvēs. (Varbūt viņš arī piedzīvo tādu dark night, kas izklausās tā pat kā filmas nosaukumu Dark Knight, un ar ko Sv. Jānis no Krusta aprakstīja tādu garīgo krīzi, kad cilvēkam liekas, ka pat Dievs viņu pametis.)
  
• Arguments par Platona ideju, ka ir vajadzīgs cildenais melis, lai nodrošinātu mieru un vienotību sabiedrībā.
  

Katrs no šim tematiem pietiktu grāmatai, nerunājot par bloga ierakstu, bet tagad vēlos pievērst uzmanību tikai pēdējām jautājumam par cildeno meli, jo tas man patiešam traucēja.