Liberālā izglītība: lukss vai nepieciešamība?

Daudz tiek runāts par izglītību, kādai tai ir jābūt, cik un kādas augstskolas ir vajadzīgas.
Vēlos veltīt dažus vārdus arī tematam, par ko maz runā, proti, liberālajai izglītībai.
Kas tas ir? Domātājs, kas mums var palīdzēt ir Džons Henrijs Ņūmans (John Henry Newman), kas rakstīja grāmatu Universitātes ideja (The Idea of a University), kura 5.nodaļu apskatīsim šeit.

Viņš apraksta liberālās izglītības rezultātu:

A habit of mind is formed which lasts through life, of which the attributes are, freedom, equitableness, calmness, moderation, and wisdom; or what in a former Discourse I have ventured to call a philosophical habit.

Pirmā īpašība ir brīvība. Kāpēc? Ņūmans apgalvo, kā šādai izglītībai nav vajadzīgs cits mērķis. Tāda izglītība var pati par sevi kalpot par savu mērķi. Ir tāda izglītība, kas kalpo kaut kādam mērķim, ar kuru cilvēks kļūst spējīgs veikt konkrētus uzdevumus: kaut kādu amatu vai profesiju. Un mūsdienas diskusija, tas ir vienīgais vēlamais izglītības rezultāts. Konkrētas zināšanas, kas ļauj veikt konkrētus darbus, risināt problēmas, attīstīt ekonomisku aktivitāti: būt radošam.

Liberālās izglītības mērķis ir kaut kas cits. Mērķis ir pašas zināšanas. Ne tik daudz zināšanas, kā fakti, bet zināšanas, kas ļauj redzēt vairāk nekā to, ko jutekli rāda, kas spēj veidot viedokli par lietām, kas sasaista atšķirīgas lietas un izvērtē viņu izvietojumu svarīguma skalā. Cilvēki ar tādām zināšanām ir brīvi, jo:

Not to know the relative disposition of things is the state of slaves or children; to have mapped out the Universe is the boast, or at least the ambition, of Philosophy.

Ņūmans apgalvo, ka šādas zināšanas nevar iegūt no grāmatām, nevar iegūt ātri, un nevar ātri aizmirst, jo vairāk nekā fakti, šādas zināšanas veido stabilu nostāju (habit). Pasniegt tādas zināšanas ir jēdziena “izglītības” patiesa nozīme. Citas zināšanas pasniedz caur apmācību.

Liekās šokējošs, ka Ņūmans uzstāj uz to, ka šādām zināšanām nav cita mērķa, nekā to pārvaldīšanas, ja mēs varam tā teikt. Viņi nekam citam neder, bet tomēr ir vērts viņus iegūt. Viņš pat norāda uz biežo kļūdu, ko liberālās izglītības aizstāvji bieži dara, proti, apgalvot, kā liberālā izglītība padara cilvēkus labākus, tikumīgākus, ētiskākus.

for they have ever been attempting to make men virtuous; or, if not, at least have assumed that refinement of mind was virtue, and that they themselves were the virtuous portion of mankind...

Quarry the granite rock with razors, or moor the vessel with a thread of silk; then may you hope with such keen and delicate instruments as human knowledge and human reason to contend against those giants, the passion and the pride of man.

Zināšana ir viena lieta, tikumiskums ir pavisam cita lieta, un pieredze (vai skats uz ziņām) to arī pierāda. Zināšana nav piemērots instruments, lai pieradinātu cilvēka kaislību un lepnumu. Tāpēc viņam ir tik svarīgi noliegt pat tādu cēlu mērķi, ka padarīt cilvēkus tikumīgākus, jo ja viņa arguments balstītu uz tā apgalvojumu, tad uzreiz viņam pateiktu, ka liberālā izglītība nav bijusi veiksmīga, kamēr praktiskā izglītība gan bijusi veiksmīga un lietderīga. Beigās, viņš secina:

Liberal Education makes not the Christian, not the Catholic, but the gentleman. It is well to be a gentlemen, it is well to have a cultivated intellect, a delicate taste, a candid, equitable, dispassionate mind, a noble and courteous bearing in the conduct of life;—these are the connatural qualities of a large knowledge; they are the objects of a University

Zināmā mērā, varētu teikt, ka liberālā izglītība veicina vienu cilvēka pilnveidošanas aspektu:

There is a physical beauty and a moral: there is a beauty of person, there is a beauty of our moral being, which is natural virtue; and in like manner there is a beauty, there is a perfection, of the intellect.

Tomēr nepretendē, ka sasniedz pavisam cilvēka pilnveidošanu. Kāpēc, tad tas ir atbalstāms (arī, kā viņa konkrētajam gadījumam, baznīcas dibinātā universitātē):

Body and mind are carried on into an eternal state of being by the gifts of Divine Munificence; but at first they do but fail in a failing world; and if the powers of intellect decay, the powers of the body have decayed before them, and, as an Hospital or an Almshouse, though its end be ephemeral, may be sanctified to the service of religion, so surely may a University, even were it nothing more than I have as yet described it. We attain to heaven by using this world well, though it is to pass away; we perfect our nature, not by undoing it, but by adding to it what is more than nature, and directing it towards aims higher than its own.

Ceru, ka tas mudina domāt par to, kādai ir jābūt universitātei? Vai tādām universitātēm jābūt? Vai pietiek ar profesionālo izglītību, kas galu galā dod ekonomiskus rezultātus? Ja liberālā izglītība ir vēlama, tad vai tā ir jāsniedz visiem? Kā to labāk darīt? Un vai tiešam nebūs nekāda labuma?