Kad cilvēki uzzina, ka esmu fiziķis un arī ticīgs katolis, tad daudziem tas liekas nesaprotams. Man savukārt ir nesaprotams, kāpēc tas ir nesaprotams, jo esmu tā dzīvojis diezgan ilgi, un starp manām daudzām problēmām, šis nav viens no tām. Bet tā nesaprašana pastāv, tā kā droši vien ir arī kaut kādi labi iemesli tam. Tādēļ mans pienākums ir paskaidrot sevi. Acīmredzami nespēju sevi paskaidrot ļoti labi, tādēļ ļoti priecājos, kad kopā ar dažiem draugiem skatījos lekciju par internetu, kur lektors Džons Lenokss (John Lennox) manuprāt paskaidroja ļoti labi, ko pats vienmēr vēlos paskaidrot. Tad iesāku skatīties viņa lekciju, arī šeit Rīgā, 12.novembrī LZA un 13.novembrī LU. Bet tā kā varbūt nav laika skatīties, konspektīvi komentēšu tikai dažus viņa argumentus. Bieži atrodams arguments par to, ka Dieva nav, ir apgalvojums, ka zinātne spēj paskaidrot visu uz materiāla pamata. Rodas jautājums: ko nozīmē paskaidrot? Lenokss stāstīja cik viņš bija priecīgs, kad varēja aprēķināt planētu kustību ar Ņūtona gravitācijas likumu. Man liekas, ka visiem fiziķiem rodas tāda patīkama sajūta, kad var modelēt kādu dabisku procesu ar matemātiskiem vienādojumiem. Parasti mēs uzskatām, kad mēs to varam darīt, tad esam paskaidrojusi procesu. Kaut kādā mērā tā ir, jo mēs varam saistīt vairākas realitātes kā cēloni un efektu. Bet vai tas tiešām paskaidro? Vai gravitācijas likums paskaidro planētu kustību, vai tikai apraksta? Pat Ričards Fainmens (Richard Feynman), viens no gudrākajiem 20.gadsimta fiziķiem, neuzskata, ka mēs spējam paskaidrot gravitāciju: What is gravity? Līdzīgi, Lenokss “paskaidroja” kāpēc vārās ūdeni. Gāzes liesma silda katla varu, kas vada siltumu uz ūdeni, kas paātrina ūdens molekulu kustības kamēr viņi spēj atbrīvoties no šķidruma un kļūst par tvaikiem, veidojot burbuļus. Un tad ūdens vārās. Bet tā nemaz nav, viņš saka. Ūdens vārās, jo man gribas dzert tēju. Publika smējās, bet patiesībā, abi paskaidrojumi ir patiesi. Tikai viņi atbild uz dažādiem jautājumiem. Termodinamikas atbild uz jautājumu “kā?” Bet cilvēks, kuram gribas dzert tēju, atbild uz jautājumu “kāpēc?” Un uzreiz varam arī saprast, kāpēc nav jābūt konflikts starp zinātni un ticību Dievam. Zinātne atbild uz jautājumu, “kā” strādā fizikāla pasaule. Dievs atbild uz jautājumu, “kāpēc vispār kaut kas ir, kad varētu arī nekā nebūt?” Tomēr, pat atbildi uz “kā?” var rādīt uz Dievu. Vismaz Īzakam Ņūtonam tā likās, kā viņš rakstīja sava slavenākajā grāmatā: This most beautiful system of the sun, planets, and comets, could only proceed from the counsel and dominion of an intelligent Being. [...] This Being governs all things, not as the soul of the world, but as Lord over all; and on account of his dominion he is wont to be called "Lord God" παντοκρατωρ [pantokratōr], or "Universal Ruler". [...] The Supreme God is a Being eternal, infinite, [and] absolutely perfect. Cik zinu, Fainmens bija ateists, bet Ņūtons nebija ateists. Starp zinātniekiem ir gan ateisti, gan ticīgi, ka liecina aptaujas, bet viens arguments par Dieva eksistenci daudziem ticīgajiem zinātniekiem ir fakts, ka dabas likumus var izteikt matemātiskā valodā, kas ir sapratīgs un skaists, un varētu liecināt par to, ka aiz visa ir augstāks prāts. Starp citu, bez pārliecības, ka pasaule seko saprotamiem likumiem ir nepieciešama, nav jēgas viņu pētīt zinātniski. Tas varētu arī paskaidrot, kāpēc moderna zinātne, tā kā mēs to pazīstam, radījās Eiropā, laikmetā, kad lielāka daļa cilvēku, tai skaitā zinātnieki, kā Galileo Galilejs, Renē Dekarts u.c., ticēja, ka Dievs bija radījis pasauli un licis tai savus likumus.
Pārtraukšu šeit, jo citas lietas jādara. Atzīstu, ka neesmu pierādījis Dieva eksistenci šajās rindās, bet mans mērķis pagaidām bija tikai pierādīt, ka nav problēma būt ticīgam zinātniekam, un ceru, ka man izdevās to darīt nedaudz saprotamāk tiem, kas redz konfliktu.
7 Comments
Alberto
25/10/2015 10:45:18
Florian, bija kļūda, jo Džona Lenoksa konference nebūs septembrī, bet novembrī.
Reply
Florian
25/10/2015 10:56:10
Ui....Paldies! Tikko laboju datumu!
Reply
Roman
25/10/2015 18:48:53
If sir Isaac Newton was atheist, he'd be boiled. And he was quite radical protestant by the way, not catholic. On the other hand he was a humble servant of money and was equalized forging with treason introducing capital punishment for that. That really does not sound to be christian.
Reply
Florian
25/10/2015 19:05:42
Of course, Newton certainly wasn't catholic, and as you say, his religious views didn't conform to orthodox anglicanism (or any other other Christian confession). And while I'm not an expert on the social environment he lived in, I can certainly believe there was strong pressure to at least pretend to be a Christian. Nevertheless, such a statement in his principal tract on physics seems rather gratuitously extravagant if it was just meant to check the box "Yes, I'm a Christian." So my guess is that his believe in a creator God was sincere. That was really the only point I wanted to make. So I agree that Newton might not make the best example for the possibility of being Christian and a scientist, but I would still claim that he would be a good example of being a believer (in a general sense) and a scientist. About Christians who are scientists, there are many other examples, including nobel laureates, like William Phillips, just to name one.
Reply
Emanuels
31/10/2015 18:42:27
Es mēģinu saprast, kāpēc uzskats, ka nevar būt īsts zinātnieks un ticīgs, ir tik izplatīts. Pat ja es nepiekrītu tam, mēģināšu izklāstīt vienu no argumentiem, ar kuru esmu sastapis:
Florian
3/11/2015 14:47:51
@Emanuels
Dzintars Edvīns Bušs
26/10/2015 13:16:46
Jā, tas piemērs ar tēju ir pārdomu vērts. Nau jau tik vienkārši, kā uzreiz šķiet. Starp apziņu (gribu,domu, garu, dvēseli) un materiālo pasauli nav tiešas cēloņsakarību ķēdes. Ja mēs neorganizēsim materiālo pasauli pēc tās cēloņsakarību likumiem mēs varam domāt un gribēt cik vien uziet, lai ūdens traukā vārītos, bet tas tik un tā nenotiks. Tātad no šīs "vieglās" piemēra daļas, mums jāatsakās. Taču, mūsu gribas, domas, gara etc. rezultātā ūdens tomēr vārās! Tad kur ir tas mehānisms, tā pāreja no "gara" uz materiālo pasauli? Uz to daudz maz zinātniski spēj atbildēt psiholoģijas virziens, kas balstās uz "psihofiziskā paralēlisma principa", proti, ka kaut arī neesot cēloņsakarībai starp psihes īpašībam, mūsu apziņa, domas, gars, jeb dvēsele spēj "iedarbināt" materiālo pasauli- mūsu smadzenes, līdz ar to ķermeni, kas organizē cēloņsakarīgu tējas vārīšanu uzšķiļot liesmiņu gazes deglim... Lai gan daži pētījumu dod secinājumu, ka smadzenes varbūt pat ātrāk "izdomā" iekams mēs to apjēdzam.Taču šāds "paplašināts" domu gājies ir drošāks balsts idejai nekā "vieglais" variants: re izdomāju, -re -notiek! Pie kam šis variants saglabā viedokli, ka Dievs var būt arī kāds Kosmisks materiāls veidojums, kura "domai" jeb iekšējai organizācijai pakļaujas Visums... Tēze, ka Dievs radījis cilvēku "sev līdzīgu", ļauj arī ekstrapolēt cilvēka "psihofiziskā paralēlisma" iezīmes arī uz Dieva personības būtību. Šai sakarā piekrītot Einšteina pārliecībai, ka "Dievs nespēlē kauliņus" (pakļaujot visu nejaušībai, jeb voluntārai gribai, bet iedarbojas uz pasauli (un uz mums) atbistoši saviem iedibinātajiem dabas likumiem. Tas gan neizslēdz brīžiem likt zinātniekiem raustī precus un konstatēt likuma realizācijā nezināmo (ko viņi arī mēdz saukt par nejaušību).
Reply
Leave a Reply. |
Florians
|