Kāpēc eksistē ļaunums un ciešanas

20/3/2016

Ja Dievs ir labs un visvarens, kāpēc eksistē ļaunums? Kāpēc Dievs atļauj ciešanas? Šie jautājumi ir liels izaicinājums gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem. Angļu filozofs Džons Stjuarts Mils (John Stewart Mill) ir teicis, ka Dievs nevar būt vienlaikus visu zinošs, visvarens, un labestīgs. Būdams visu zinošs, Dievs zinātu par ļaunumu, būdams visvarens, Viņš varētu to novērst, un būdams labestīgs, Viņš gribētu to novērst. Ko atbildēt uz šādu argumentu?

Svētais Augustīns no Hiponas atbildēja tā:

Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma.
-- Augustīns no Hiponas, Enchiridion de fide, spe et caritate, 3, 11

Sv. Augustīns, Hiponas bīskaps

Augustīns precizē, ka Dievs atļauj ļaunumu, bet to nedz rada, nedz izdara. Kā tas var būt, ja Dievs ir visa radītājs? Viss, ko Dievs rada, ir labs. Bet ļaunuma būtība ir labuma trūkums. Piemēram, redze ir laba lieta. Lai redzētu, bez gaismas mums ir vajadzīgas daudzas lietas: radzene, lēca, vairāki muskuļi, tīklene, redzes nervs, smadzenes, u.c. Nopietns trūkums vienā acs daļā var novest līdz daļējam vai pilnīgam aklumam. Bet aklums neeksistē kā tāds, bet tikai kā kādas spējas trūkums. (Protams, ar šo negribu liegt, ka aklam cilvēkam aklums ir ļoti reāls un sāpīgs, tikai, ka akluma būtība ir trūkums, nevis kaut kas konkrēts, kas tika radīts). Līdzīgi, ēdiens ir labs, bet bads nav nekas (burtiski), pat ja bada iemesli varētu būt konkrētas būtnes, kā kāds kaitēklis, sienāzis, vai kas tam līdzīgs. Sienāzis pats par sevi ir labs, kā būtne un Dieva radība, bet ja dabiskais līdzsvars ir sarauts un sienāžu ir pārāk daudz, tas varētu izraisīt reālās problēmas cilvēkiem.

Žēlsirdības misionāres

Tomēr paliek jautājums, kāpēc Dievs atļauj ļaunumu? Kāpēc Dievs atļauj trūcīgumu, slimības un citas kaites? Kāds labums var iznākt no tā? Runājot par slimībām un trūcīgumu, uzreiz nāk prātā Māte Terēze no Kalkutas un viņas žēlsirdības misionāres. Viņa ir spilgts tuvākmīlestības piemērs un ir iedvesmojusi neskaitāmus cilvēkus sekot viņas piemēram kalpot citiem žēlsirdības darbos. Kā viņa būtu rādījusi tādu mīlestību bez slimajiem un trūcīgajiem? Ļoti bieži grūtības mūsu vai tuvu cilvēku dzīvē mudina mūs atrast sevī spēku vai labas īpašības, lai veiktu pat varonīgus darbus vai nopietnas pārmaiņas savā dzīvē. Dažreiz varam pat saprast, ka zināmas grūtības vai ciešanas mūsu dzīvē mums nāk par labu un ļauj mums augt. Protams, bieži mēs to nesaprotam. Tādā gadījumā var palīdzēt domāt par tēvu, kura mazajam dēlam var būt nepieciešama sāpīga operācija. Dēls nevar saprast, kāpēc viņa tēvs atļauj ārstam viņam izraisīt tādas sāpes, un tēvam ļoti sāp, ka viņš to nespēj paskaidrot, tomēr tēvs rīkojās dēla labā. Līdzīgi Dievs zina ne tikai mūsu situāciju tagad, bet arī pagātni un nākotni līdz pat vissīkākajam notikumam, bet manas zināšanas ir ļoti ierobežotas. Tātad nebūtu sapratīgi sagaidīt, ka es sapratīšu visus Dieva plānus.

Slimību un tam līdzīgas lietas uzskata par ļaunumu tādēļ, ka izraisa ciešanas, bet vislielākais ļaunums ir cilvēku rīcības rezultāts. Domāsim par dažādu veidu vardarbību, netaisnīgumu un neuzticību, kas ir morālais ļaunums. Morālais ļaunums ir iespējams, jo cilvēks ir brīvs. Vai būtu labāk, ja cilvēks nav brīvs? Varbūt nebūtu kara un neuzticības, bet arī nebūtu mīlestības, jo bez brīvības nav mīlestības.

Kad ciešanas ir ļoti lielas, visas iepriekš minētās idejas varētu šķiet ļoti teorētiskas un nepārliecinošas. Kā man tas palīdz, ka pasaule ir kaut kādā ziņā "labāka", kad pašam jācieš netaisnīgums, vai kad mīļais cilvēks man tiek atņemts? Vai Dievs nevarēja atrast citu risinājumu? Mēs nevaram zināt, vai kāds cits risinājums būtu iespējams Dievam, bet kristietība māca, ko Dievs darīja: Dievs pats kļuva cilvēks un cieta netaisnīgu nāvi krustā cilvēku rokās. Jēzus, pats būdams nevainīgs, uz sevi ņēma visas cilvēces grēkus. Naidam Jēzus liek pretī mīlestību un vienlaikus ir blakus katram cilvēkam, kas cieš, zinot kā tas ir, ciest bez vainas. Un kurš no mums ir bez vainas? Dievs mums dāvināja iespēju mīlēt, kas bija nešķirams no iespējas ienīst, bet Dievs pats cieta kopā ar mums mūsu naida rezultātā. Bet Dieva mīlestība, būdama bezgalīga, pārvarēja visu naidu un ļaunumu, kas ir pasaulē. Dievs nav vienaldzīgs ļaunuma priekšā, bet solidarizējas ar mums, ciešot ļaunuma rezultātus. Ar savu bezgalīgo mīlestību un varu dāvināt mūžīgu dzīvi, Viņš pārveido ciešanas mīlestībā. Tā nav vienkārša atbilde ļaunuma eksistencei, bet šai atbildei piemīt visa nopietnība, kas izriet no Dieva līdzdalības mūsu ciešanās līdz pat nāvei.

Starp citu, interesantas pārdomas par šo tematu ir atrodamas šeit angļu valodā un šeit vācu valodā.

Papildinājums 25.03.2016:
Īsumā: Brīvība ietver iespēju izdarīt ļaunumu, izraisīt ciešanas. Tomēr brīvība ir nepieciešama, lai mīlētu. Ņemot vērā dēļ brīvības ļaunprātīgas izmantošanās pasaulē esošo ļaunumu, Dievs pats cieš ļaunuma rezultātus, bet brīvprātīgi, aiz mīlestības, jo mīlestības visdrošākais pierādījums ir gatavība ciest. Tādā veidā, Dievs pārveido ļaunumu no iekšpuses. Ļaunums ir liels, bet Dieva mīlestība ir bezgalība. Domāju, ka katrs cilvēks ir piedzīvojis mēģinājumu pārvārēt ļaunumu ar mīlestību (piemēram vecāki, kas audzina bērnu, kas neuzvedas labi vienmēr), bet mūsu mīlestība spēj tikai daļēji uzvarēt ļaunumu. Vajadzīga bezgalīga mīlestība, ko Dievs ir radījis krustā. Kāpēc ciešanas un ļaunums tomēr turpina? Turpina, jo cilvēki turpina brīvi, bet mūsu ciešanas varam tagad apvienot ar Jēzus ciešanām krustā, kas viņiem dod nozīmi un jēgu, jo tagad piedalās uzvarā pret ļaunumu. Tikai tādā veidā var saprast ciešanās jēgu.

Šis ir 3.ieraksts sērijā. Pirmais bija par to, kas ir Dievs un otrais par Dievu, kā nepieciešamu realitāti.

īzenheimas altāris (Isenheimer Altar), Matiass Grīnevalds (1470/80-1529)

2 Comments

Alberto

21/3/2016 11:31:14

dziļš teksts, paldies

Manuels

27/3/2016 11:57:43

Paldies par ierakstu, man ļoti patika piemēri un idejas, kas palīdz iedziļināties ļaunuma un ciešanu jēgā.
Es gribēju piebilst dažas lietas:
1- Cilvēkam ciešanas un ļaunums būtība ir un paliek noslēpums Katoļu Baznīcas katehismā ir tas citāts: „Kāda ir ļaunuma izcelsme? "Es meklēju, kāda ir ļaunuma izcelsme, un neatradu atbildi," saka sv. Augustīns [Sv. Augustīns, Confessiones, 7, 7, 11: CCL 27, 99 (PL 32, 739)]. Svētais Pāvils arī runā par „netaisnības noslēpumu” ( 1 Tes 2, 7). Ļaunuma priekšā pirmais ir atzīt, ka mēs to nevaram saprast līdz galam.
Pēc tam varam mācīties, kā ciešanas izmanot savā labā, un Dievs pat no ļaunuma var „izvilkt” lielāku labumu (slavenais „felix culpa”). Mūsu un citu cilvēku grūtības mums ļauj augt. Jēgas piešķiršana ciešanām nav maznozīmīga un daudz palīdz cilvēkam būt laimīgam pat ciešanās. Bet manuprāt tas nav izskaidrojums pēc būtības: tikai eksistenciāla jēgas piešķiršana ļaunuma realitātei, kas paliek noslēpumaina. Tas ir „fenomenoloģiskais skaidrojums”: tas tā notiek, tāda ir dzīve, ļaunums un ciešanas ir, mēs varam tas izmantot labumā . Bet kāpēc tās ir? Vai nevarējām augt un attīstīties bez ciešanām un ļaunuma? Pēc būtības brīvība un ļaunums nav nesaraujami saistītas. Pēc Dieva radīšanas plāna mēs bijām radīti, lai dzīvotu brīvi un bez ļaunuma. Ļaunuma eksistences jēgas ir un paliek noslēpums.
2- Par izteikumu „Kā viņa [māte Terēze] būtu rādījusi tādu mīlestību bez slimajiem un trūcīgajiem?” man jāsaka, ka arguments nepārliecināja, pat nedaudz šokēja. Cilvēku (un vēl mazāk cilvēku ciešanas) nekad nevar izmantot kā līdzeklis pat labajām lietām, kā piemēram „izrādīt mīlestību”. Es saprotu, ka Florian negribēja to teikt, bet jautājuma formulējums manuprāt nav ļoti veiksmīgs un varētu pat kādu aizskart.
Cita lieta ir parādīt, ka ciešanu priekšā cilvēki reaģēt dažādi, un ka Mātes Terēzes piemērs ir izcils. Bet tur ir atkal runa par eksistenciālu reakciju ciešanu priekšā, nevis par „ciešanu jēgas”. Nevar attaisnot ciešanas eksistenci ar argumentu, ka tās dod iespēja labi (ar mīlestību) reaģēt. Citu cilvēku ciešanas nav nepieciešamas, lai izrādītu mīlestību.
3- Man arī palīdz ideja, ka Dievs ir ierobežojis labumu (pat mūsu brīvības spēja darīt ļaunumu). Par to runājis Svētais Jānis Pāvils Otrais savā grāmatā „Atmiņa un identitāte”. Dievs paliek „spēles vadītājs”, un pat mūsu brīvie lēmumi iekļauti Viņa plānos.
Paldies vēlreiz par domāšanas rosinoši ierakstu!

Florians
Gahbauers

Šis blogs ir par dažādiem tematiem, kas mani interesē: filozofiju, ticību, zinātni, "Attack on Titan" mangu, u.c. Uzreiz, man jāsaka, ka visi viedokļi ir tikai mani viedokļi (kaut arī idejas parasti ņemu no citiem, kā tas mēdz būt). Nekādā veidā šīs domas nav studentu viesnīcas vai tās atbalstītāju idejas.

http://orcid.org/0000-0002-7126-2513