Dievs tomēr ir interesants

Aizvakar biju uz paneļdiskusiju “Vai zinātne apglabājusi Dievu?”, kas notika LU lielajā aulā. Divu stundu laikā, daudz, kas interesants tika pateikts, bet pirmā lieta, kas man likās īpaši nozīmīgi bija tas, ka LU aulā bija pārpilna, galvenokārt ar jauniešiem, un bija pat diezgan daudz cilvēku, kuri nevarēja atrast sēdvietu. Tas liecina par to, ka jautājums par Dievu tomēr ir interesants daudziem cilvēkiem. Domājot nedaudz, tam tomēr nevajadzētu būt pārsteidzošam, neskatoties uz to, cik daudz no tiem cilvēkiem tic Dievam, vai apmeklē dievkalpojumus regulāri (es nezinu), ja mēs atcerēsimies Sv. Augustīna vārdus:

Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.
                                                                           -- Augustīns, Atzīšanās 1,1,1

Cita lieta, kas mani iespaidoja, bija tas, cik atvērta bija diskusija. No vienas puses bija cilvēks, kas bija ļoti pārliecināts par savu ticību, un sevi veltījis ceļot pa pasauli un rakstīt grāmatas, lai aizstāvētu ticību Dievam. No otras puses bija cilvēks, kas vēl nebija pārliecināts par konkrētu ticību, bet kas meklēja un bija arī ļoti atvērts Dievam un gatavs atzīst zinātnes robežas un sava prāta robežas. Tā atvērtība veidoja dažreiz ļoti personisku dialogu, kas tiesā dažreiz aizgāja no reklamētā temata, bet manuprāt bagātināja diskusiju, un atklāja interesantus akcentus par ticību personiskam Dievam. No vienas puses mēs varam atrast pierādījumus par Dieva eksistenci, kuras mēs uzskatām par vairāk vai mazāk pārliecinošiem (Katoļu baznīcas katehisms māca, ka personiskā Dieva eksistenci principā var pierādīt bez atklāsmes, kaut arī neatbalsta oficiālu nevienu konkrētu pierādījumu un atzīst, ka Dieva eksistence nav acīmredzama vai vienkārši pierādīt). Bet līdzīgi attiecībām ar cilvēkiem, ir brīdis, kad ir jāpieņem lēmums. Tika pieminēts piemērs par laulību. Cilvēks nonāk pie situācijas, ka viņš pazīst kaut kādu iespējamu dzīves biedru, zina vairākus faktus, kas liecina par tā cilvēka uzticību, bet kaut kad ir jāpieņem lēmums, kas saistošs uz visu dzīvi, un tad dzīves gaitā, tas lēmums tiks apstiprināts. Šādā lēmumā ir iesaistīta gan zināšana gan mīlestība. Prāts savāc kaut kādus pierādījumus, kas varbūt nebūs pilnīgi pārliecinošas, bet kas veido pietiekoši cietu pamatu, ka lēmums (uz)ticēt būs nedz matemātiskā pierādījuma seka nedz lēciens tumšā. Tas ir tādēļ, ka kristietības Dievs nav tikai teorija, ko var izpētīt zinātniski vai filozofiski vai citādi, bet galvenokārt persona, ar kuru var veidot attiecības, pateicoties Viņa iniciatīvai. Šo ideju abi runātāji skaisti uzvēra, pateicoties savai atvērtībai.