Nesen skatījāmies divas ļoti atšķirīgas filmas, "Endera spēle" (Ender's Game) un "Apsolītā zeme" (Promised Land), kas tomēr abas liek domāt par veidu, kā sasniedzam rezultātus. Man lika domāt, jo mēs dzīvojām ļoti tehniskā sabiedrība, kur rezultāti ir ļoti svarīgi, dažreiz, šķiet, ka vienīgais, kas ir svarīgs. Pats arī strādāju pie kosmosa balona izstrādes, kur mums bija viena iespēja veikt eksperimentu ar balona instrumentu. Tādēļ vai tas strādā, vai nē mums bija ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ arī mēdzu ļoti uztraukties par sava darba rezultātiem. (Nelasiet tālāk, ja domājat skatīties tās filmas un negribat zināt svarīgu informāciju par filmām!)
2 Comments
Kad cilvēki uzzina, ka esmu fiziķis un arī ticīgs katolis, tad daudziem tas liekas nesaprotams. Man savukārt ir nesaprotams, kāpēc tas ir nesaprotams, jo esmu tā dzīvojis diezgan ilgi, un starp manām daudzām problēmām, šis nav viens no tām. Bet tā nesaprašana pastāv, tā kā droši vien ir arī kaut kādi labi iemesli tam. Tādēļ mans pienākums ir paskaidrot sevi. Acīmredzami nespēju sevi paskaidrot ļoti labi, tādēļ ļoti priecājos, kad kopā ar dažiem draugiem skatījos lekciju par internetu, kur lektors Džons Lenokss (John Lennox) manuprāt paskaidroja ļoti labi, ko pats vienmēr vēlos paskaidrot. Tad iesāku skatīties viņa lekciju, arī šeit Rīgā, 12.novembrī LZA un 13.novembrī LU. Bet tā kā varbūt nav laika skatīties, konspektīvi komentēšu tikai dažus viņa argumentus.
Bieži atrodams arguments par to, ka Dieva nav, ir apgalvojums, ka zinātne spēj paskaidrot visu uz materiāla pamata. Rodas jautājums: ko nozīmē paskaidrot? Lenokss stāstīja cik viņš bija priecīgs, kad varēja aprēķināt planētu kustību ar Ņūtona gravitācijas likumu. Man liekas, ka visiem fiziķiem rodas tāda patīkama sajūta, kad var modelēt kādu dabisku procesu ar matemātiskiem vienādojumiem. Parasti mēs uzskatām, kad mēs to varam darīt, tad esam paskaidrojusi procesu. Kaut kādā mērā tā ir, jo mēs varam saistīt vairākas realitātes kā cēloni un efektu. Bet vai tas tiešām paskaidro? Vai gravitācijas likums paskaidro planētu kustību, vai tikai apraksta? Pat Ričards Fainmens (Richard Feynman), viens no gudrākajiem 20.gadsimta fiziķiem, neuzskata, ka mēs spējam paskaidrot gravitāciju: Pagājušajā otrdienā mums Studentu viesnīcā “Āgenskalns” bija aizraujošā lekcija par apgaismību, pateicoties lektorei Mārai Kiopei. Nevaru atkārtot visas viņas idejas – drīzāk vajadzētu atkārtot pasākumu! -- bet varbūt viena ideja palika galvā: mums ir vajadzīga otrā apgaismība. Mums atkaļ aktuāla Imanuela Kanta uzmundrinājums sapere aude! -- uzdrošinies zināt, esi drosmīgs lietot paša sapratni!
Kāpēc? Mums ir vairāk un vairāk informācijas, bet liekās, kā aizmirsām domāt. Nav vairs laikā. Vienmēr jāskrien, jāskrien, jāreaģē uz jaunākajiem informācijām, kas mūs sasniedz caur tik daudziem sazināšanās līdzekļiem. Tas ir forši, bet bieži, mums vairs nav laika veidot pašu viedokli par lietām, un mēs vienkārši ņēmām fasētos viedokļus, ko mums gatavoja masu mēdiji, masu kultūra. Tikai šoreiz mums vajadzētu izvairīties no pirmās apgaismības kļūdām. Nedrīkstam pavisam pamest autoritāti vai paļauties vienīgi uz savu no visā atdalīto prātu. Mēs esam cilvēki, nav monādes. Mums vajadzīga sabiedrība, viedokļu izmaiņa gan ar laika biedriem, gan ar tiem, kas dzīvojuši pirms mums. To sauc par tradīciju. Nav visas tradīcijas noderīgas uz mūžiem, bet nepieciešams dialogēt ar viņiem. Čestertons deva labu padomu par to, pazīstams, kā Čestertona žogs: Daudz tiek runāts par izglītību, kādai tai ir jābūt, cik un kādas augstskolas ir vajadzīgas.
Vēlos veltīt dažus vārdus arī tematam, par ko maz runā, proti, liberālajai izglītībai. Kas tas ir? Domātājs, kas mums var palīdzēt ir Džons Henrijs Ņūmans (John Henry Newman), kas rakstīja grāmatu Universitātes ideja (The Idea of a University), kura 5.nodaļu apskatīsim šeit. Viņš apraksta liberālās izglītības rezultātu: Nesen runājām par liberālas, plurālistiskas un sekulāras sabiedrības pamatiem, un protams, uzreiz rodas jautājums: valstij ir jāīsteno kaut kādā minimālā kārtībā, bet dažreiz rodas konflikts ar indivīdiem, kuru vērtības tiek aizskartās. Kā risināt šādus konfliktus? Cik tālu valsts drīkst iet, lai ieviestu nepieciešamo kārtību mierīgai kopdzīvei? Cik tālu indivīds var iet, lai īstenotu savas vērtības? Kad ir pieļaujams, ka valsts izmanto varu? Kad ir pieļaujams, ka pilsonis nepakļaujas likumiem? Šis temats ir ļoti aktuāls, un nevēlos izvairīties no aktuāliem jautājumiem, bet tomēr iesaku uzsākt diskusiju ar piemēru no literatūras: Sofokla luga "Antigone".
Antigones pilsētā Thebēs ir noticis pilsoņu karš, kurā viens no viņas brāļiem, Polyneices, ir uzbrucis pilsētu ar sveša karaspēka palīdzību un nomiris. Pēc kara, karalis Creon aizliedz apglabāt Polyneica līķi, viņu uzskatīdams kā nodevējs, kas vairs nepieder pilētai. Bet Antigone uzskata, ka Dieva likums pavēl visus mirušos apglabāt, jo vairāk ģimeņu locekļus. Antigones lugas sākumā tā skaidro savu situāciju savai māsai Ismenei: Jau kādu laiku esmu domājis veidot blogu, lai veidotu vidi, kurā var apmainīties par aktivitātēm, kas notiek Studentu viesnīcā "Āgenskalns", kas ir iniciatīva, kur es piedalos. Bez tam, man patīk domāt un dalīties, un ceru, ka varbūt atradīšu cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Uzreiz, man jāsaka, ka visi viedokļi, ir tikai mani viedokli (kaut arī idejas parasti ņemu no citiem, kā tas mēdz būt), un nekāda veidā nav studentu viesnīcas vai tās atbalstītāju idejas.
Tātad, ja Tu esi atradis šī blogu, laipni lūdzam! Atvainojos par gramatiskām kļūdām. Latviešu valoda nav mana dzimta valodā, tā kā būšu arī pateicīgs par palīdzību tajā ziņā. Ceru, ka mums varētu būt interesantas diskusijas. |
Florians
|